Pēc statistikas (gan tālajā Ziemeļamerikā, ne pie mums, tb mazliet civilizētākā zonā - bail pat domāt, kā ir atpalikušajā nostūrī likteņupes krastos) 12% ģimeņu sievas ikdienā morāli un fiziski pazemo un vajā savus lauleņus.Iespējams, procents varbūt pat lielāks, jo seksisko stereotipu iespaidā liela daļa upuru kautrējas atzīt, kādā sitācijā atrodas. Taču neviens, neviens visā plašajā pasaulē negrasās organizēt kampaņu "Esi bāba!" un intervēt Gaili, Āboltiņu, Viņķeli u.c. prominences šajā jautājumā. Netiek tas līdzsvara princips ievērots, netiek. :(

Kā zinām, "mēs" (tb ASV un satelīti) palīdzam ar bruņojumu t.s. Sīrijas opozīcijai (2013. gadā tas bija 250 000 000 USD apjoms, pirms pāris dienām palielināja). Tas normāli. Prakse, ka kāda valsts apgādā ar bruņojumu un finansiāli palīdz sev netīkamas vaslsts opozicijai mūsdienās ir vispārpieņemta un leģitīma. Bet mani mulsina viens: tie jaukie opozicionāri, kas apkaro Sadata minoritāšu režīmu ar saukli "kristiešus pie krusta, alafītus bedrē!" tak ir tie paši, kas pārsimt km tālāk Irākā griež ggalvas kristiešu un kurdu bērniņiem un veido Paradīzi zemes virsū, tb Islama valsti. Tos mēs bikucīt bombardējam, jo šie, mūdži tādi, apdraud mūsu naftas ieglas un trubas. Kur tā sāls reizē bombardēt un reizē apbruņot šitos psihos? Vai patiesi gudrajiem analītiķiem Lenglijā škietas, ka šie tā paklausīgi metīs ssavus kalifāta murgus pie malas, izklapēs Sadatu un kristiešu kopienas Levantē, un tālāk nekur neies, bet kļūs par jaukiem biznesa partneriem? Kur tā sāls?