Kaspars Kļaviņš,
Dr. hist.
Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums (II)

Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.1 Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.

Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.

Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lîkôp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17.gadsimta avoti.2

Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18.gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.3 Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16.gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu4, un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."5

( vēl )