Kaut arī 2PK nav manu interešu sfērā, tak jāpiefiksē, ka tālajā 1943. gada jūlijā-augustā vērmahta spēki īstenoja operāciju "Citadele", izcīnot spožu uzvaru pie Kurskas, kas vēl mūsdienās var kalpot mācību grāmatās kā lielisks stratēģisko mērķu realizācijas paraugs, ar mazākiem spēkiem sasaistot ievērojami stiprāku pretinieku (vispār jau šī kauja tiek pasniegta kā sarkanās armijas uzvara, bet tas nu tā).
Lieta tāda, ka situācija frontē bija aplam čābīga, jebkādi tālāka uzbrukuma plāni tika nolikti plauktā, un viss generālštābs pievērsās vienam uzdevumam: kā saglabāt stabilitāti un kaut kā izveidot stratēģisko rezervi caurumu aizlāpīšanā? Bet rezervju nebija nekādu - 1 itāļu, 1 ungāru un 2 rumāņu armijas, ar kurām varētu mēģināt nomainīt kaut daļu pārgurušo vērmahta divīziju, bija palikušas sniegotajos Dienvidkrievijas laukos. Bez tam lielas briesmas radīja baisā spēku koncentrācija, ko PSRS puse veica, nepārprotami gatavojoties uzsākt fundamentālu vasaras kampaņu, lai līdz rudenim salauztu vācu pretošanos. Vienīgā vēmahta izeja bija uzspiest tādu kauju, kurā tiktu izlīdzināta visnotaļ robotā frontes līnija (kas ļautu samazināt nepieciešamā karaspēka daudzumu), savukārt krievi noasiņotu tā, ka nekāds plaša mēroga uzbrukums vairs nebūtu iespējams, karadarbība pārietu taktisku sadursmju fāzē, un vācu puse iegūtu vitāli nepieciešamo atelpu spēku pārgrupēšanai. Principā plāns "Citadele" bija fon Falkenheina (
Falkenhayn) uzbrukuma pie Verdenas 1916. gadā kopija.
( Citadele )