"Ja kāds iesit muzikantam, tad tas paliek nesodīts. Ja muzikantu, tādu, kurš staigā ar mutes ermoņikām, braukā apkārt ar vijoli vai bungām rokās, ja viņu ievaino, tad jāņem ir mežonīgu teli no ganībām un jāved uz besingu.* Tad teli jānoskuj sākot no astes un jānoziež ar eļļu. Tad viņam jādod uzvilkt svaigi ieziestus zābakus. Pēc tam muzikantam jāsatver teli aiz astes, un cilvēks ar cērt tai ar pātagu. Ja muzikants spēs teli noturēt, viņam jāņem šo labo dzīvnieku un jālieto to kā suns lieto zāli.** Ja viņš nespēs teli noturēt, tad viņam jāpiecieš, ko saņēmis, gan kaunu, gan nodarījumu. Viņš nekad nevar prasīt lielākas tiesības, nekā verdzene ar nodīrātu ādu."
- - - -
* Aploks pie tinga laukuma.
** Jods viņu zina, ko tie vikingi ar to domājuši. Principā, ja suns saēdas zāli, tad izvemjas. No otras puses, tā varbūt ir kāda tai laikā visiem saprotama idioma, jo aktieri, mākslinieki un muzikanti statusa ziņā nebija neko vērtīgāki par suņiem (tikai pēc 1000 gadiem sākās muzikantu kults, kad beidzot šie dzīves pabērni nonāca slavas zemītā un tagad tie, kas viņus agrāk pēra, lūdz autogrāfus un krāj ierakstus).

Via: Старшая редакция Вестгётелага (1220 г.). / Перевод А.В. Фоменковой. // Из ранней истории шведского народа и государства: первые описания и законы. - Российск. гос. гуманит. ун-т: Москва, 1999. с. 275-276