Tāpat vien - pārdomām.
Lasot Otto Nonāca - starpkaru perioda propagandas darbinieka, - dienasgrāmatu, uzdūros situācijas raksturojumam Liepājā, 1919. gada janvārī (tb pirms pāris nedēļām Pagaidu valdība turp atmukusi no Rīgas, kurā iegāja sarkanie strēlnieki). Apraksts interesants jau ar to vien, ka Nonācs bija Ulmanim gana pietuvināta persona, grāmatu publicēja laikā, kad Ulmanis bija viens no iekšpolitikas pilastriem un jau kaldināja plānus varas pārņemšanai, tb gan jau autors rūpīgi pārdomāja, ko drukāt un ko nē. Un arī ar visu to starp rindām varam nojaust, kā visi muka no Liepājas, mēģinot rast kādus attaisnojumus, lai tikai tālāk tiktu, un ka ja nebūtu nekrietno vācbaltiešu ļaunprātības (prasība, ka arī latviešiem "jāsargā sava zeme" vien jau ir nekaunība!, acīmredzot tāpēc arī pats Nonācs, būdams 39 gadus vecs un militāri apmācīts, domāja nevis par pievienošanos Kalpaka bataljonam, bet aizmukšanu uz Berlīni, kur noteikti būšot noderīgāks), tad arī Liepāja tiktu pamesta un jaundibinātā valsts izčākstētu, jo visa tās teritoriju nu būtu LSPR.
( citāti )