(..) Galu galā viss nonāk pie t.s. kritiskās (analītiskās? - tulk.) vēstures filosofijas, kuru inspirējusi historia rerum gestarum refleksija, t.i. tas, kā vēsturnieks var panākt patiesu pagātnes atspoguļojumu savā stāstā. Šis apstāklis liek vēstures filosofijai pievērsties epistemoloģijai. (..) Epistemologs vaicā, kādas zināšanas par pasauli iespējamas un kādiem kritērijiem tām jāatbilst, lai secinājumus varētu uzskatīt par patiesiem. Šajā saistībā vēstures filosofija pētīja, kādas zināšanas par pagātni iespējamas un kādas ir vēsturnieka valodas un pagātnes savstarpējās attiecības. (..) Kopš 1950. gadiem vēstures filosofiju var iedalīt trijos posmos. Pirmais saistāms ar zināmo "visaptverošā likuma teoriju", kuru inspirējis acīmredzamais, ka vēsturnieks ne tikai apraksta pagātni, bet vēl cenšas to arī izskaidrot. Te jautājums, kādiem kritērijiem šim skaidrojumam jāatbilst. (..) Tā vienkāršojot, ideja tāda, ka lai skaidrotu vēsturisku gadījumu (E), nepieciešami divi faktori. Pirmkārt, formas x kopējā likumsakarība (C1 ... Cn) xE; tad tam seko situācijas x apraksts (C1 ... /Cn), kuru var saskatīt reālajā vēsturiskajā faktā. Ja šie kritēriji izpildīti, tad E (t.i. kauzāli izskaidrojamās sekas) izriet loģiski, pēc modus ponens principa, no kopsakarības un apgalvojuma x (C1 ... Cn) (notikušā iemesli). Var teikt, ka likumsakarība x (C1 ... Cn) xE "aptver" gan cēloni, gan sekas - tāpēc to dēvē par "visaptverošā likuma modeli". (..)

( vēl_pāris_interesanti_citāti )