— А въ чемъ сила, братъ?
— Сила въ ньютонахъ.

Cerūzis Raimonds. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). Politiskie un starpnacionālie aspekti. - LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2004. - 291 lpp.
2. nodaļa, Vācu faktors Latvijas valsts veidošanas posmā
2.1. Baltijas valsts idejas ģenēze un īstenošana

Politiskā situācija Krievijā 1917. un 1918. gada mijā bija ārkārtīgi nestabila. Lielinieku valsts apvērsums mudināja vācbaltiešus veikt pretpasākumus, lai Latvijas teritorijā nepieļautu varas izslīdēšanu no vācu rokām. Lielinieku vara Latvijā vācbaltiešiem nekādā gadījumā nebija pieņemama, tā nozīmēja gan īpašumu atsavināšanu, gan arī iztēlē saistījās ar visa veida represijām.
Liela daļa vācbaltiešu lika vienādības zīmi starp lieliniecismu un latviešiem, kurus uzskatīja par pārliecinātiem un neaprēķināmiem revolucionāriem. (Ņemot vērā, ka savi 60-70% latviešu bija atklāti lielinieciski, un arī t.s. pilsoniskās partijas aicināja pārdalīt īpašumus visnotaļ lielinieciskā garā, tā kā nebūtu jābrīnās par šādu viedokli. - I.)
Ne visi Baltijas vācieši bija droši, ka situāciju izdosies glābt. Kamēr viena daļa vācbaltiešu, sajuzdami politiskās varas maiņas draudus, uz laiku pameta Latviju, daži viņu pārstāvji steidzās pārņemt valsts varas iniciatīvu. Vācbaltiešiem šajā brīdī bija pieņemami visi valstiskuma varianti, kas saglabātu un garantētu vācbaltiešu kā sabiedrības virsslāņa priviliģēto stāvokli Latvijas teritorijā. (Šādam apgalvojumam, ka pamatmotivācija bijusi cīņa par privilēģiju saglabāšanu, 1918. gadā nav nekāda faktoloģiska pamatojuma, taču tas tiek atkārtots vēl un vēl. Tā laika sabiedrībā dažādu sociālo slāņu priivilēģijas tika uztvertas kā pašsaprotamas, un tikai retais kaut teorētiski varēja pieļaut, ka profesors un cūkgans varētu būt vienlīdzīgi - tas vienkārši nebija iespējams un neviens ne par ko tādu nedomāja. Tikpat "pamatoti" var apgalvot, ka 18.11.18. LR tika dibināta tikai tāpēc, lai iedzīvotāju latviešu daļa tiktu priviliģētā statusā. Tb manuprāt vācbaltieši vienkārši redzēja, ka Krievija sabrukusi un ir iespēja no tās atdalīties, ne par kādām privilēģijām runas nebija, par tām cīņa sākās 1920. gados. Tā kā te nu autors vienkārši ieņem klasisko latvisko antivāciskās propagandas pozīciju, radot lasītājā attiecīgu noskaņojumu. - I.)
Noturīgākā valstiskuma ideja, kas, pēc vācbaltiešu uzskatiem, nodrošinātu vācbaltiešu kā sabiedrības vadošā virsslāņa iespēju saglabāšanu, bija tā dēvētā Baltijas valsts (baltischer Staat, Baltenland), kas paredzēja vienotā valstiskā vienībā iekļaut visas bijušās Krievijas impērijas Baltijas provinces. Ar dažām atrunām var pat uzskatīt, ka Baltijas valsts ideja vācbaltiešu politiķu aprindās bija aktuāla no 1918. gada pavasara, kad Vācijas militārpolitiskajā kontrolē un jurisdikcijā nonāca arī Latvijas teritorija aiz Daugavas labā krasta, kā arī Ziemeļbaltija, līdz pat brīdim, kad 1921. gada 1. februārī Berlīne atzina Latvijas valsti de iure. Savukārt pašu Baltijas teritorijas pievienošanu Vācijai vācbaltiešu politiskie eksperti publikācijās jau kara pirmajos gados uzskatīja par nenovēršamu un gaidīja ar lielu saviļņojumu. [1] (Par saviļņojumu nespriedīšu, jo šķiet, ka pāris entuziastu izteikumi un okupācijas cenzūras kūrēta prese nebūs tas objektīvākais rādītājs, taču par Krievijas sakāves nenovēršamību tai laikā gandrīz nevienam šaubu nebija. - I.)
( tālāk )