Atminos, savulaik, 90. gadu sākumā visai izplatīta parādība bija dažādās pārstāvniecības institūcijās savēlēt t.s. "radošo inteliģenci" - nu tur māksliniekus, komponistus, aktrises un laika ziņu lasītājas, pat svarcēlājus u.tml. Būtu kāda populāra bārdaina dāma vai punduris no cirka, ievēlētu arī tos.
Taču ar laiku pat vidējam vēlētājam pieleca, ka ja cilvēks ģeniāli māk skraidīt pa skatuvi ar galvaskausu rokā, fantastiski gleznot saulrietus vai sakomponēt blūza motīvu, tas nebūt nenozīmē, ka arī politikā un sabiedrībā viņš orientējas kaut par jotu labāk, nekā kaimiņu tante Maša. Nu tā mode pārgājusi un pa lielam tai dievzemītes iekšpolitikā vairs šādus tēlus neredzam.
Par spīti tam ļaudis atkal tērē savu laiku, apspriežot un cepoties par kaut ko, ko ne par savu sfēru kāds nesakarīgi izteicies. Vai tad nepietika jau ar 20 gadu redzamo empīrisko pieredzi, ka fizisks talants (dziedāt, dejot, zīmēt, spēlēt teātri u.tml.) nekādi nav saistāms ar spriestspējām: attīstot talantu, cilvēks gadiem izkopis tā tehnikas, pārējās dzīves jomās paliekot kāds ir, t.i. vidusmēra vidusskolēna spriestspējas līmenī? Bet ja ja vidusskolēns, uztverdams sevi aš kā Če Gevaras inkarnāciju, nosauc pārējos par muļķiem, vai tad apkārtējie uztraucas? Ir svarīgāki jautājumi, par kuriem iespringt.