1601. gadā Nordlingenas rāte arestēja amatnieku Hansu Švarcu par likuma par ieroču uzglabāšanu pārkāpšanu. Runa nav par to, ka amatnieks glabājis vai izmantojis ar likumu aizliegtu ieroci, bet gluži otrādi - viņu arestēja un sodīja par to, ka šim mājā nebija nekā. Un nebija šis vienīgais nelaimē, vēl vairāki pilsētnieki togad tika iemesti pagrabā līdz Nordlingenas rātes sēdei, kur lēma, ka šiem 14 dienu laikā pienācīgi jāapbruņojas, vai maksās pamatīgu naudas sodu un zaudēs virkni birģera privilēģiju (Ann Tlusty. The Martial Ethic in Early Modern Germany: Civic Duty and the Right of Arms). Prakstiski visās vācu zemēs agrajos Jaunajos laikos (vai vēlajos Viduslaikos, kā nu kuram labāk tīk), lai piespiestu iedzīvotājus bruņoties, tika noteikts aizliegums precēties, ja līgavainim nav pilna ieroču un bruņu komplekta. Citur pat varēja šī iemesla dēļ zaudēt namnieka tiesības, jo pienākums nēsāt ieročus, prast ar tiem rīkoties bija cieši saistītas ar pilsētas pilsoņa tiesībām. Tas pats bija arī zemnieku ciemu komūnās. Savukārt mūsdienās dažkārt manām vieglu neizpratni, kā tad zemnieki ar dakšām (tā viņus zīmēja XIX gs. mākslinieki) un pilsētnieki ar spriguļiem varēja kā līdzīgs līdzīgam stāties pretī bruņinieku karaspēkam, un no kurienes piepeši parādās landsknehtu - vienkāršie ļaudis, labi bruņoti un lieliski apmācīti, kas par naudu pārdeva savus militāros pakalpojumus visā Eiropā, - fenomens.