1789. gadā pēc Francijas karalistes jūras un kara ministrijas sekretāra Kastrī (
Charles Eugène Gabriel de La Croix, marquis de Castries) rīkojuma tika apkopoti statistikas dati par 1788. gadu (šķiet, pirms tam neviens neko tādu nebija veicis, tak varu kļūdīties) - kādi ir nozvejas apjomi valstī un kāds jūras produktu patēriņš.
* menca - 54,6%
* dažādas sīkās piekrastes zivis - 15,9%
* siļķe - 13,1%
* sardīne - 6,2%
* skumbrija - 4,4%
* valis - 3,3%
* imports - 2,5%
Kopā - 100%
Konstatēja, ka pēc rādītājiem lielākā zvejnieku osta ir Marseļa, tad Djepa (Senmalo un Granvila ievērojami atpalika, zaudējušas pozīcijas). Lielākie zvejas apvidi bija ap Ņūfaundlendu (menca), Dienvidbretaņu, Provansu un Langedoku (sardīne un skumbrija), kā arī Ziemeļu jūra (siļķe). Vaļu mednieku centrālā bāze bija Dinkerka. Ziemā medīja pie Grenlandes, bet vasarā - pie Brazīlijas. Dienvidatlantikā parasti operēja pēc tonnāžas lielāki kuģi, kas jūrā devās pat uz 14-18 mēnešiem.
Vislielākā stratēģiskā nozīme bija nabagu ēdienam - mencai, - kas bija vislētākā un kuru varēja kaltētā veidā visilgāk uzglabāt, t.i. veidot uzkrājumus kara gadījumam, bet kas tomēr bija pietiekami trekna. Uz zvejas vietām zvejnieki devās jau februārī, aprīlī sāka zvejot, jūlija beigās vai augusta sākumā beidza. Zvejas rajonu piekrastē bija iekārtas žāvētavas un kūpinātavas loma pārstrādei. Augustā nozvejoto veda uz metropoli. Sālītas un žāvētas zivis pamatā nāca no Atlantikas, bet svaigo produktu pamatā piegādāja Vidusjūra. Reģistrēti 5322 zvejnieku kuģi un kuģīši.