Nezinu, vai grupu psiholoģijas pētnieki tam pievērsuši uzmanību, taču visnotaļ interesanta izpētes tēma varētu būt principa "ceturtais vai piektais" izpausme eksāmenu sistēmā (gan jau, ka arī citās sfērās, kurās ir jāveic ķēdveides monutonu akciju virkne, kas līdzīgs varē†u parādīties). Eksaminācijas komisija rindas kārtībā uzklausa eksaminējamos - rutīna, komisijas locekļi savā starpā sačukstas, patenkojot par korporācijas iekšējām lietām, kāds pussnauduļo pēc vieglas akadēmiskās pasēdēšanas pie akadēmiska konjaka glāzītes, - pirmais, otrais, trešais... taču nākot ceturtajam vai piektajam, savā starpā nevienojušies, komisijas locekļi attopas, ka atrodas nopieta rituāl epicentrā un sāk tirpināt eksaminējamo. Uzkonstruējuši ekstremālu spriedzi, komisijas locekļi to izbauda no sirds un atkal ieslīgst vieglā rutīnas pussnaudā līdz nākošajam ceturtajam-piektajam. Tātad grupā (un komisija ir grupa) darbojas kādas kopīgas uzvedības līnijas, prasība pa laikam nomainīt mieru pret uzbudinājumu un atpakaļ. Bet nelaimīgais ceturtais-piektais tā ari līdz mūža galam nesaprot, kāda joda pēc tieši viņam tā piesējās un izņirgājās. Guži vienkārši vajag skaitīt, pirms celies augšā, lai stātos eksaminācijas komisijas priekšā. :)

Patiesi lāga pudeles brālis aizgājis no dzīves. Tā bēdīgi kļuva. Tā mēs pamazām pa vienam... Gribot negribot uzmācas domas par dzīves nīcību. Aiziešu ka pēc sidriņa laulātajai, lai vismaz viņai oma labāka.

Vecāku mājai šķūnīši nodedzināti pagājušajā naktī, visai mājai stikli no karstuma ārā.

Un tēva dienā plānās pankūkas nedabūju. Laikam jau sūdīgs tēvs esmu.