Interesanti, ka 1905.-1906. gadā, kad revolucionāriem bija iecienīta prakse organizēt t.s. "baznīcas mītiņus" - kad panks revolucionārs uzrāpjas kancelē, norau zemē priesteri un teic kvēlu runu a la viss ir sūds (būtu ģitāras, gan jau kādu marseljēzu uzrautu), - visi šie pasākumi Baltijas guberņās norisa ticības ziņā krietni tolerantāko luterāņu baznīcās. Pāris mēģinājumi izveidot līdzīgas performances katoļu dievnamos beidzās īsti neiesākušās - baznīcēni nevis sauca policiju un sūdzēja tiesā, bet uzreiz pašus performanču meistarus izmeta pa durvīm, ielauza žokli un atspārdīja - lai neuzbāžas neaicināti citiem ar savu pasaules skatījumu.

Ņemam skābus kāpostus un sakrāmējam bļodiņā. Uzpilinam mazliet extra virgin salāteļlas. Atveram ledusskapi, izņemam apsarmojušu šņabja pudeli un glāzīti. Viskozo dzērienu ielejam glāzītē. Šņabīti izdzeram un ar kreiso roku paņemam krietnu šķipsnu kāpostiņu, ko uzkožam. Pāris sekunžu laikā sejas ādas krunkas izlīdzinās, āda atplaukst svaigumā kā rozes zieds pirmajos saules staros, sejā parādās plats smaids...
;)