- de Artanjan, lūdzu atkorķējiet to pudelīti armanjaka - šķiet, būs karsta diena.

1940. gada jūnijā, kad vācu tankisti jau ieraudzīja Parīzes pievārti, BerluskoniBenito nolēma nežāvēt airus un ielēkt aizejošā vilciena pēdējā vagonā, lai tiktu pie savas daļas lauru lapu un pīrāga gabala. 10. jūnijā plkst. 0:00 Itālija pieteica karu Francijai, tās divās armijās apvienotām 32 divizijām (300 000 karavīru, 716 lidmašīnu, 3000 lielgabalu) uzsākot uzbrukumu plašā frontē no Grenobles līdz Vidusjūras piekrastei, Francijai Provansā un Alpos gan bija kādi 186 000 vīru, taču nepastarpināti robežas tuvumā itāļiem pretī stājās tikai 85 000 franču. Pluss frančiem bija t.s. Alpu līnija - Mažino līnijas atzars, - ar dzelzbetona DOTiem (no kr. долговременная огневая точка - kā latviskot, neesmu izdomājis) nostiprināti visi stratēģiskie punkti.
Viens no šādiem DOTiem - 1932. gadā uzbūvētais Casemate du Pont Saint Louis - atradās pie Martēna zemesraga kā daļa no Ouvrage Cap Martin nocietinājumiem, kontrolējot šoseju no Nicas uz Tulonu un kustību pa Sv.Luija tiltu pār Mentonu.
Tas bija tieši pretī tiltam klintīs iebūvēts divstāvu kazemāts ar centrālo ambrazūru 37 mm prettanku lielgabalam (1934. gada modelis), divu stacionāro ložmetēju MAC 31F ambrazūras, kā arī ambrazūras Reibel rokas ložmetējiem un granātu mešanai. Papildus nocietinājums bija aprīkots ar prettanku aizsprostojuma mehānismu, ar kuru varēja bloķēt šoseju (tāds paceļams "hipergulošais policists"). To visu apdzīvoja 9 jautri kamrādi no 18. pulka (18ème Régiment) 96. Alpu strēlnieku bataljona (96e Bataillon Alpin de forteresse): seržants Buržōns (Jean Bourgoin), kaprālis Robērs (Lucien Roberts), strēlnieki Čazarins (Chazarin Roger), Kordjē (Cordier Gaston), Guči (Marcel Guzzi), Petriljo (Nicolas Petrillo), Gapons (André Gapon) un Litōds (Paul Lieutaud) tikko kā Sensīru absolvējušā jaunākā leitnanta Grosa (Charles Gros) vadībā.


no kreisās: Guči, Kordjē, Gapons, Buržons, Gross, Robērs, Čazarins, Petriljo, Litōds.

( La_casemate_du_Pont_Saint_Louis )