- Universitāte vienmēr pastāvējusi krīzes apstākļos. Un arī viduslaikos tā bija. Dažkārt tā piedzīvoja īstu nāvi, kā Francijas Revolūcijas laikā, taču kopumā ņemot, universitāte ir ārkārtīgi dzīvotspējīga struktūra, kas izdzīvojusi visneticamākajos apstākļos! Neviens no pēdējā laikā radītajiem institutiem tik labi neiedzīvojas - cilvēktiesības, parlamentārisms, vārda brīvība, - tas viss ārpus Eiropas esošajos reģionos sastopas ar milzu pretestību. Bet universitātes ir visur. Vispirms tās tiek izveidotas kā globalizācijas aģenti, taču jau pēc 2-3 paaudzēm tās, gluži pretēji, jau ir nacionālās identitātes elementi. Šī ir pastāvīga īpašība. Pati par sevi universitātes struktūra ir visai pretrunīga. Kāpēc universitāte vajadzīga? It kā lai sagatavotu speciālistus. Taču tā tas nav, un to labi sapratuši visos laikos. Ja cilvēks saslima, viņš devās pie bārdziņa, ķirurga, zintnieka, un tikai pēc tam meklēja teorētiķi ar medicīnas zinātņu grādu. Ja gribēja noklausīties sprediķi, tad meklēja klejojošo mūku sprediķotāju, nevis teoloģijas zinātņu doktoru. Topošais tiesnesis gan mācījās romiešu tiesības, bet viņa zeme un līdzcilvēki dzīvoja pavisam citā tiesību sistēmā, kuru viņš apguva vēlāk, jau praksē. Taču tik un tā universitāte ir vērtība. (..) Būtībā esmu specializējies XVI gs. vēsturē, esmu strādājis ar studentiem adresēto dāvinājumu materiālu avotos. Te pastāvīgi tiek uzsvērts, vēlēts "saņemt, sasniegt grādu". Tu studē, lai saņemtu grādu. Savukārt, kad cilvēks to sasniedzis, viņam jau piemīt tādas īpašības, ka viņš spēj tikt galā ar jebkuru uzdevumu. (..) Tikai universitātei ir tiesības piešķirt zinātnisko grādu. Ja mācību iestādes piešķirtais grāds ir vispāratzīts, tad tā ir universitāte.

( domā )