Vienmēr esmu ar simpātijām raudzījies uz tautiskām aktivitātēm kaut tāpēc vien, ka forši, ja ļaudīm ir kāda ideja, kas svēts. Tāpēc trauksmainās jaunības gados gan zobentiņus kaldināju (biju viens no tiem, kas aizsāka vēstures rekonstruktoru kustību te jau tad, kad visi Geidāni u.c. vēstures cienītāju klubu un viduslaiku festiņu guru īsās bikšelēs zem galda skraidīja nepieliecoties), gan stāvēju tuvu folkmūzikai (vīru kopa "Vilki" savu nosaukumu ieguva, lielā mērā ietekmējoties no mana raksteļa "Vilkači latviešu folklorā - mīts vai īstenība?" // Literatūra un Māksla. 16.04.1993., 5. lpp.), bet to nevarētu dēvēt par nacionālismu, jo nepretstatījām "mēs, latvieši" kādai citai etniskai grupai, tikai no sirds aizrāvāmies ar to dievzemītes senatni. Taču viens ir pašam daiņot, zobentiņus kaldināt un tautumeitas spaidīt, etniskos svētkus svinēt, grāmatiņas lasīt un pie gunskura dziedāt, bet pavisam kas cits ir ar to uzmākties svešiem ļaudīm. Man par lielu izbrīnu šī lokālās ksenofobijas izpausme, kas dzima pirms pārsimt gadiem līdz ar nacionālo valstu rašanos un lēnām bij pagaisusi XX gs. otrajā pusē, saglabājot dzīvotspēju tikai perifērijā (tipa Balkāni, visādas Ruandas un Kambodžas u.tml.), pēdējā laikā dievzemītē no visai marginālas senilu večuku un piumpainu tīņu interešu sfēras piepeši kļuvusi par vērā ņemamu iekšpolitisku faktoru. Šķita, ka etaps noiets un sabiedrība gana civilizēta, lai jau būtu citas prioritātes, takš šķiet, šis pasaules skatījuma veids nebūt nav norakstāms, jo, kā saka Krastevs, identitātes politikas pieaugums ir ekonomiskā lauka sašaurināšanās blakusprodukts. Tā kā pieņemu to visu kā neizbēgamu dabas stihiju. Bet patikt tas nacionālisms man nepatīk. Pamēģināšu noformulēt, kāpēc.

( nīgra_gānīšanās )