Te pamanīju vienā diskusijā (šodienas MASS manā freidlistē par PSRS) eksaltēti kā džokeri galdā sviežot argumentu par Stabu ielas pagrabiem. Tā kā diskusija bija par PSRS sabrukumu, nevis kara komunisma laiku (tās 2 dažādas lietas), tad aizdomājos, kādi tad bij tie Stabu ielas pagrabi 80. gados.
Jāatzīst, netiku tur ciemojies (aizdomas, ka 99,9% pagrabu piesaucēju ne tik), līdz ar to nevaru neko spriest par šo tēmu. Manis paša atmiņās ir tikai maktenas bailes no šīs iestādes, bet tās drīzāk bija vecās paaudzes ieaudzinātas. Taču zinu vienu, kurš kā reizi PSRS sabrukuma periodā tur iespēlēja patupēt. Neko, dzīvs. Dīvains jau ir - putniņi galvā ka nu tikai, - taču neesmu drošs, vai čekas nagu maucēji pie vainas, jebšu Mākslas akadēmijas diskrētās neirozes pārpilnais atmosfairs.
Bet stāsts lūk šāds. kur 80. gadu vidū, vairāk uz otro pusi (varētu būt kāds 1985. gads) divi izlaisti tīņi - 15-16gadnieki, - apnikuši ņemties pa tīņiem piešķirtajiem pagrabiem (vēlīnajos padomju gados, kad vēl nebija talantu fabriku TV, tīņiem piešķīra tusēšanai pagrabus Vecrīgā - paši iztīra, iekārto, un tusē - nu tur spaida meitukus un grabina ģičas, iedomājoties sevi par ciema mēroga hendriksiem) un katru rītu ar cukurūdeni grebeni smērēt, nolēma bēgt uz Rietumiem. Par Rietumiem viņi zināja, ka tur viss baisi kūl un viss pa freiju - visi braukā limuzīnos un dzīvo mājās ar ziemas tenisa kortiem. Korti šiem nafig nebij vajadzīgi, bet limuzīns noderētu. Kartē apskatījās, ka Rietumi ir rietumos no Rīgas, un tur nokļūt var divejādi: caur Poliju un Austrumvāciju, vai Somiju. Būdami saprātīgi, secināja, cauri divām socvalstīm nez vai tiks, tāpēc jāmūk tur, kur robeža tikai viena. Savāca mugursomu konservu, ģitāru, nočiepa mammai piecus rubļus, kaimiņam cigarešu paciņu, un devās uz Ļeņingradu (mūsd. Pēterburga). No turienes uz Viborgu un tad mežos iekšā uz somu pusi. Klīduši kādas dienas 3-4, konservus aprijuši, izmirkuši un sajutušies makten nelaimīgi. Pirmās salnas nebūt neveicināja iemīlēt Tarzana dzīvi mežā, bet vienīgais papildu apģērbs bija pussapuvuši vatenieki, ko acīmredzot meža celiņa malā pazaudējuši no Belomorkanāla zonas izbēgušie zeki tālajā 1952. gadā. Īsti nezinu, vai viņus noķēra padomju robiņi pie pašas robežas, vai jau somi saņēma un 100 m tālāk atdeva atpakaļ mātei dzimtenei, tak sašņorēja puikas kā Rēveles šķiņķīšus.
Nu un uz zastavu (neizturamās smirdoņas dēļ pusceļā vatenieki atņemti un izmesti no bobika, atstājot tos mežā nākamajiem robežpārkāpējiem), kur konstatēts robežpārkāpšanas mēģinājuma fakts un reģistrēti pārkāpēji. Pratināšanā abi Kaupēna mantinieki, lepni paceltu galvu kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā, lepni atbildēja, ka viņi nāk no Kurļandijas, vārdā vienam esot Puteklis Burbulis, bet otram - Jūdaliņš Tāgadiņš (pases šiem vēl nebija, skolēnu apliecības bija atstājuši mājās kā nevajadzīgas). Procesa lielāko laiku paņēma kurļandiešu dīvaino vārdu ierakstīšana protokolā.
Tīņi pabaroti un aizkonvojēti uz Ļeņingradu, kur atradās apgabala robežapsardzes štābs, aber no turienes zaldātiņa (ja robežsardzes virsnieki bija KGB dienestā, tad ierindneiki nāca no obligātā iesaukuma) pavadībā atsevišķā kupejā ar vilcienu aiztransportēti uz Rīgu un nogādāti Stabu ielā. Ierodas tur un dežurantam robiņš braši raportē: "Нарушители государственной границы Юдалиншь Тагадиншь и Путеклис Бурбулис доставлены!" (Valsts robežas pārkāpēji Jūdaliņš Tāgadiņš un Puteklis Burbulis atvesti!) Dežurants čekists kādu brīdi sēca kā krastā izmesta zivs, bolīja acis, ķēra pie sirds, tad ievilka elpu un lūdza atkārtot. Zaldātiņš atkārto. Dežuranta diafragma sāk nekontrolēti raustīties, taču šis saņēmās un lūdza vēlreiz atkārtot, jo neesot pārliecināts, ka pareizi sapratis. Zaldātiņš braši noraportēja. Tad dežurants piezvanīja uz iekštelpām, no visas mājas saskrēja pilns ar čekistiem un dežurants atkal lūdza atkārtot. Zaldātiņš braši noraportēja. Visi klātesošie smieklos vārtījušies kādu pusstundu, nabaga robežsardziņam atkal un atkal liekot raportēt. Kad cirks beidzās, abus nopratināja nu jau dzimtajā valodā, aiz škvarņika iemeta izslavētajā pagrabā un pēc pāris stundām atdeva vecākiem ar norādi nosloksnēt par Rietumiem sapņojošās atvases tā pamatīgāk, lai blēņas nenāk prātā. Tāds luk pastāstiņš, kādu es to atceros.
Bet ja kāds grib uzzināt, kā īsti bija patiesībā tajos Stabu ielas čekas pagrabos, lai prasa vienam no stāsta galvenajiem varoņiem - toreiz nepilngadīgajam disidentam Puteklim Burbulim (kurš sviesta cibā figurē kā romantiskais naisīšu mīlētājs un ēteriskais skaistuma cienītājs
iokaste). ;)