Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

( emō-ciju_izvirdums )