(..) šie nacionālie zēni, kam sakārojies politiskas karjeras, bet viņiem nav nekādu jaunu ideju, viņi ir atpalikuši par diviem gadsimtiem, palikuši pie pirmās Atmodas. Tas ir tāds hipertrofēts ulmanisms, déjà vu. Tagad ar savu aptauju par simtprocentīgu latviešu valodu skolās viņi tikai maisa gaisu. Man vienmēr ir licies pareizs tas pirmskara un pirmsulmaņa princips – nevis asimilācija, bet integrācija. Ja grib, lai krievu bērni nīst šo valsti jau no skolas sola – jo tur viņiem nemācīs rakstīt un lasīt krieviski, nemācīs izglītotu krievu valodu – tad tik uzturēt prasību pēc 100 procentiem latviešu valodas skolā. Man liekas pilnīgi pietiekami 40 procenti dzimtajā valodā, 60 – valsts valodā. Ar 60 procentiem valsts valodu var iemācīties perfekti. Bet ir ļoti svarīgi, lai krievi un vispār cittautieši var uzturēt savu etnisko identitāti – ja tam ir valsts atbalsts, tad arī valsts saņem lielāku respektu. Tad ir bāze, uz kuras var runāt par kādām interesēm un tamlīdzīgi – cilvēki var būt Latvijas patrioti, izejot no ļoti dažādām pozīcijām. Bet tagad mēs esam no politiskas diferenciācijas barikāžu laikā noslīdējuši līdz elementārai etniskai diferenciācijai, kas ir viszemākais līmenis. Es tikai ļoti ceru – un lai Dievs dod, ka tā cerība piepildīsies – ka tas referendums izgāzīsies. Bet ir arī skaidrs, ka nekāda vieglā dzīve te nebūs nekad, tāda vieta.

“Redzi, ir tāda lieta…” (intervija ar Knutu Skujenieku) // Rīgas Laiks. 05.2011.

(..) Kad latvietis laužas publiskajā telpā, viņš nāk ar savu taisnību. Un viņš iedomājas, ka visiem citiem tā jāpieņem, vēl vairāk – viņa redzējums ir pati vēlamā lietu kārtība un padoms ikvienam. Kognitīvā zinātne teiktu, ka mūsu iekļuve publiskajā telpā sastāv no trausliem pieņēmumiem, uztveres īpatnībām un maldiem, katrā ziņā – pārdzīvotajām traumām, kamēr socioloģija apgalvotu, ka to izveido šo traumu, maldu un pieņēmumu virzīta cilvēku mijiedarbe – nesaskaņas, strīdi, reti konfliktu noregulējumi; citiem vārdiem – sabiedrībā nav tiešas racionālas saistības starp mums kā atsevišķiem indivīdiem un visiem citiem kopā ņemtiem. Tieši tāpēc ir nepieciešama ieklausīšanās, uzmanība, vērīgums, pieklusināšana, kaut vai elementāra pieklājība – visas šīs īpašības, kuras standarta latvietim nepiemīt. Tāpēc viņš metas ārienē (politikā, sabiedriskās diskusijās, visādu padomju sēdēs un pat pie svinību galdiem), ar degsmi un ticību nest pareizo risinājumu, kas parasti ir vājš un ierobežots cilvēcisks redzējums. Piemēram, nesen kāds lielsaimnieks, braucot ar traktoru pa plašu lauku, paziņoja: “Ir pienācis laiks nolikt dīvāna zemniekus pie vietas.” Mēs arvien zinām citu pareizo vietu. Tomēr ikviens var gaidīt cieņu arī pret saviem maldiem, tāpēc žēl skatīties, kā latvieši publiskās diskusijās metas virsū viens otram ar saviem maldiem, atgaiņādami vienu beidzamo patiesību ar citu (savējo), atmezdami pret runātāju ar roku, šķiebjoties un viebjoties.

( vēl_daži_citāti )

Seksuālās minoritātes Latvijā nerunā par iespējamo viendzimumu laulību, jo Satversme konkrēti nosaka, ka tā ir savienība starp vīrieti un sievieti, un piedāvātajā Partnerattiecību likumprojektā netiek runāt par bērniem un adopciju – tas attiecas uz mantiskiem jautājumiem, trešdien raidījumā "Labrīt, Latvija" uzsvēra Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības "Mozaīka" vadītāja Linda Freimane. (..) Savukārt "Par labu Latviju" Saeimas frakcijas deputāts, partijas LPP/LC priekšsēdētājs Ainārs Šlesers raidījumā sacīja, ka frakcija ar "Mozaīku" varētu tikties, tomēr viņš iebilst pret šādu likumprojektu. "Man tas rada bažas, jo es uzskatu, ka vajag stiprināt konservatīvas ģimenes vērtības, jo laikā, kad demogrāfija ir slikta, stiprināt viendzimuma partnerattiecības nav pieļaujami," sacīja Šlesers.

DELFI: Freimane: 'Mozaīka' partnerattiecību likumā grib risināt vien mantiskos jautājumus; Šlesers tāpat noliedzošs