Interesanti, ka 1917. gada 14.-17. oktobrī Petrogradā notika Latviešu Pagaidu Nacionālā padomes dibināšanas iniciatīvas grupas konference, J.Akuraters, K.Skalbe un P.Zālīte pieprasījuši iekļaut LPNP mērķos prasību pēc Latvijas valstiskas neatkarības. Tā kā Z.A.Meijerovics kvēli protestēja pret šādu absurdu prasību, augšminētos utopistus kārtigie patrioti paludza sapulci atstāt. Pēc pāris nedēļām Valkā no 1917. gada 16.(29.) novembra līdz 19. novembrim (2. decembrim) sanāca lielāko latviešu organizāciju un bēgļu centru pārstāvju konference, kas 30. novembrī pasludināja sevi par Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Arī te pēc K.Bahmaņa un K.Skalbes iniciatīvas P.Zālīte piekrasīja tūlītēju Latvijas neatkarības proklamēšanu, taču šo projektu kategoriski noraidīja Zemnieku savienība ar K.Ulmani priekšgalā. Tb vulgarizējot sanāk, ka pateicoties Ulmanim un Meijerovicam Latvijas valsts dibināta nevis 1917. gadā, bet gadu vēlāk.

1914. gada 1. septembrī (19. augustā p.v.st.) Krievijas valsts domnieks no Vidzemes Jānis Goldmanis uzstājoties domē zvērēja latviešu viskvēlāko uzicību impērijai un caram, bet 15. septembrī aicināja latviešu laikrakstos denuncēt aizdomīgas personas, kas varētu būt pretvalstiski elementi. Sākās denunciāciju plūdi. Sākumā, savu lojalitāti uzsverot, latvieši denuncēja tikai vācbaltiešus, bet vēlāk jau viens otru. Kad Daugavpils kara apriņķa priekšnieks izsludināja atlīdzību ienaidnieka lidmašīnu slepenu vietu frontes aizmugurē uzrādītājiem, mēneša laikā Vidzemes latvieši vien atklāja vairāk nekā 200 vācu lidlaukus, bezdrāts telegrāfa stacijas, ieroču, benzīna un pārtikas noliktavas Vācijas armijas vajadzībām vācbaltiešu muižās. Pārbaudēs šo "objektu" absolūtais vairums izrādījās fantāzijas. Laikraksts "Līdums" rūgti secina: "Mēs esam jau nokļuvuši pie tā, ka denuncēšana pati par sevi (..) netiek uzskatīta par kauna lietu, bet (..) tiek likti pie kauna staba tie, kuri pret denuncēšanu uzstājas."
Andersons E. Latvijas vēsture : 1914-1920. - Daugava: Stockholm, 1967. - 30. lpp.