Nenoliedzami, universitāte ir tīrs viduslaiku Rietumeiropas civilizācijas produkts, kaut arī zināmā mērā kas līdzīgs bija pirms tam pastāvējušajās mācību iestādēs: Platona Akadēmijā (IV gs.p.m.ē.), Beirutas tiesību skolā (III-VI gs.), Gondišapuras Akadēmija (VI gs.), Konstantinopoles augstākā skola (V-XV gs.), kuru organizācijā un atsevišķu kursu programmās var saskatīt nosacītu līdzību Rietumeiropas viduslaiku universitātēm. Piemēram, Beirutā pastāvēja obligātais 5 gadu mācību kurss, sadalīts ciklos, Konstantinopolē vienuviet bija savākti labākie gramatikas, retorikas, filosofijas un tiesību skolotāji. Protams, viduslaikos ar jēdzienu "universitāte" saprata pavisam ko citu, nekā mūsdienās.
Termins "universitas" nozīmēja nevis apmācības universalitāti, bet organizāciju (paralēli "corpus" vai "collegium"). Šīs apvienības ietvēra ļaudis ar kopīgām interesēm un tiesisko statusu. Pat pilsētas tika dēvētas par universitātēm (universitas civium), ģildes, cehi. Un arī tas, ko šodien pieņemts dēvēt par "universitātēm", bija visai amorfi veidojumi: Boloņā, Padujā, Monpeljē faktiski pastāvēja paralēli vairāki šādi mācību centri, kas sevi uzskatīja par vienas "universitas" sastāvdaļām. Tikai XIV-XV gs. universitātes kā akadēmiskas mācību iestādes nodalījās no skolām (studium), kuras iedalījās:
* generale, t.i. nevis lokāli orientētas, bet domātas visiem, kam, pateicoties iegūtajam zinātniskajam grādam, bija tiesības pasniegt it visur kristīgajā pasaulē (facultas docendi ubique terrarum);
* studium universale;
* studium commune;
* studium solempne, t.i. parastās.
Tās savukārt iedalījās:
Klosteru skolās:
- iekšējās skolas noviciātam;
- ārējās skolas bruņniecības un pilsonības bērniem;
Katedrāļu skolās:
- priesteru sagatavošanai;
- lajiem.
Baznīcu skolās, kuras uzturēja vietējā baznīca.
Ārējo klosteru un katedrāļu skolu kā arī baznīcu skolu audzēkņi bija 7-15 gadus veci zēni, kuri apguva lasīt un rakstīt prasmi, rēķināšanu un liturģisko dziedāšanu.

Tikai XIV gs. nostiprinās kopīgs apzīmējums: universitas scolarium et magistrorum. Uz šo laiku bija izkristalizējusies arī universitātes kā augstākās mācību iestādes koncepcija, universitātes bija ieguvušas virkni tiesību un privilēģiju:
- studēt ne tikai septiņas brīvās mākslas (septem artes liberales), bet arī tiesības (civil- un kanoniskās), teoloģiju, medicīnu, ko īstenoja 4 fakultātēs: jaunākajā jeb sagatavošanas (septiņas brīvās mākslas) un vecākajās (medicīnas, juridiskajā un teoloģiskajā;
- tiesības uz daļu Baznīcas benefīciju;
- ieguvušam zinātnisko grādu vienā skolā, tiesības pasniegt jebkurā citā universitātē bez papildus eksāmeniem (ius ubique docendi);
- pasniedzēju tiesības izvēlēties, ja tāda situācija rodas, starp Baznīcas tiesu un laicīgo tiesu;
- tiesības pieņemt savus statūtus, izdot iekšējās kārtības noteikumus, rīkojumus, noteikt mācībspēku atalgojumu, apmācības metodes un paņēmienus, disciplinārās normas, eksāmenu kārtību u.tt. Bija arī citas, lokālas privilēģijas katrai universitātei atsevišķi.
Vispārpieņemts kļuva arī apzīmējums studentes, kā dēvēja ne tikai skolniekus universitātēs, bet visus, kas "studē", t.i. velta sevi zinātnei - gan studentus, gan pasniedzējus. Tā izveidojās universitāte kā "zinātņu ģilde" kas, līdzīgi kā amatnieku vai tirgotāju ģildes, centās nostiprināt savu korporativitāti, t.i. augstākās varas apstiprinātas tiesības uz kopīpašumu, vēlētām amatpersonām, pašu sastādītiem statūtiem, zīmogu, korporatīvo tiesu. Cīņa par to visu ilga gadu desmitus, ja ne gadsimtus.

( jāmācās,_jāmācās_un_vēlreiz_jāmācās )