Kaut arī pēc kara Latvijas _ lauksaimniecības kultūra gājusi uz priekšu, tad tomēr klimatisko un arī citu apstākļu dēļ vietējās ražas nesedz patēriņu, un importētie graudu daudzumi dažbrīd sasniedz ievērojamus apmērus. (..) Bet arī tad, ja Latvijā labību ražas sasniegtu iekšējam patēriņam vajadzīgo normu, līdz dažu jautājumu nokārtošanai (iekšējā labības tirdzniecība) imports joprojām turpinātos. Pašlaik šai zinā stāvoklis ir neapskaužams. Dzirnavnieki labprāt izlieto importēto labību, jo tās šķirnes ir vienādas, kamēr vietējā labība kaltētavu trūkuma un arī nepietiekošas šķirošanas dēj ir nevienāda, salasīta. Arī citādā zinā mūsu iekšzemes labība paliek pakal ievestiem graudiem. Pasaules labības tirgū pašlaik lielu vērību sāk piegriezt graudu ķīmiskam sastāvam, dodot priekšroku maziem, sausā klimatā augušiem kviešu u. c. labību graudiem, kas satur ievērojami vairāk olbaltuma vielas — proteīna. (..) kviešu audzēšanas rajoni pamazām pārvietojas uz apgabaliem ar kontinentālu klimatu, jo tie dodot augstvērtīgākus graudus. Agrāk tam nav piegriezta pietiekoša vērība. Nemaz jau nerunājot par pagājušo gadsimteni, vēl īsi priekš kara kontinentālo apgabalu cietie, mazie graudi vērtēti zemāk par mitrākos, piejūru apgabalos augušo kviešu graudiem. Kopš dzirnavu attīstības technikā sācies ķīmiskais periods (agrākā mēchaniskā vieta) sausiem graudiem dod priekšroku, un lietpratēji paredz, ka šis apstāklis var ietekmēt visu labību audzēšanas ģeogrāfiju. Latvijas klimatiskie apstākli, īpaši pēdējos gados, bijuši pavisam neizdevīgi augstvērtīgas labības ražošanai. Un ja no dzirnavnieku aprindām atskan žēlošanās, ka vietējās labības piecepums ir daudz niecīgāks nekā importētās labības, tad šis novērojums ir izskaidrojams ar augšā minētiem faktiem. (..) Latvijas ražas pēdējos divos gados, salīdzinot ar 1925. g., ir caurmērā samazinājušās. (..) Kas attiecas uz labību importu, tad interesanti vēl atzīmēt valstis, kas ņem dalību Latvijas apgādāšanā ar graudiem. Tās ir: Vācija, PSRS, ZAS valstis, Dānija, Polija u. c. Pēdējos gados tomēr arī šai ziņā ir notikušas interesantas pārmaiņas: PSRS sāk noteikti izspiest pārējās valstis no mūsu tirgus. Kā to rāda sekojošā tabula, PSRS imports Latvijā, salīdzinot ar 1925. g., ir ievērojami audzis, neskatoties uz tanī pašā laikā notikušo labības importa vispārējo samazināšanos. (..) Tā tad, ja 1925. g. PSRS piedalījās augšējā tabulā apzīmēto labību importā ar 14,8%, tad 1926. g. šīs valsts tiesa kopējā labību importā bija 26,3%, bet 1927. g. jau veselus 40,4%. (..) Pilnīgi vaļsirdīgi runājot, vietējā labība pašlaik ļoti maz ietekme tirgu Visus liekos daudzumus lauksaimnieki izbaro kustoņiem: iekuļ mazāk — izbaro, iekuļ vairāk — arī izbaro. (..) Mūsu labības tirdzniecības problēma īstenībā sastāv no divām daļām: no labības sagatavošanas tirgus prasībām piemērotā stāvoklī un no pašas labības tirdzniecības vārda šaurākā nozīmē. Latvijā labību ražo sīksaimniecībās. Katra no tām lieto savu sēklu, zemes apstrādāšanas metodes ikvienā saimniecībā citādas; viens lauksaimnieks strādā rūpīgāki, otrs nolaidīgāki. Sakarā ar šīm dažādībām graudi, kas iet tirgū, ir ļoti dažādi. Ja vēl ievēro to, ka mūsu saimniecībās nav iekārtota labības kaltēšana, un katrā atsevišķā saimniecībā darīt to arī nebūtu vēlams, tad no šejienes izriet prasība pēc moderni iekārtotām kaltēm, šķirošanas ietaisēm, kas sagatavotu labību tirgus vajadzībām. (..) Tā tad no piecu labību kopražas pagājušā gadā organizāciju iepirkumi iztaisa 0,91%. Tā ir pārāk niecīga daļa, lai varētu runāt par labības tirgus jautā-juma atrisinājumu. Bez tam jāatzīmē, ka pat šis nepilnais 1% no mūsu ražotās labības uzpirkts ne bez strīdiņiem un domstarpībām par labības tirgus regulēšanas metodēm. C. s. „Konsums" uzskatījusi par labības tirgus regulēšanu graudu uzpirkšanu no zemkopjiem un tūlītēju pārdošanu tālāk dzirnavniekiem: ar to savienība sasniegusi noteikumos prasīto kapitāla apgrozījumu. Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība savkārt uzpirkto labību novietojusi elevatorā, lai laistu tirgū pie cenu celšanās pavasarī. Katrā ziņā vienota uzskata nav bijis, un labības tirgus regulēšanas jautājums no tā tikai cietis.

Mūsu labības ražas un tirdzniecība. // Ekonomists; 1. septembris, 1928; 1. lpp.

Latvieši gan iedomājas sevi par labākiem zemkopjiem pasaulē... Tiešām Latvijā ražas par kādām 25% augstākas nekā Krievijā. Bet Vakar-Eiropai Latvija palikuse tālu, tālu pakaļā... Lai tik salīdzinam Latviju ar Daniju, kuŗu pazīst un cildina kā zemkopības parauga zemi arī daudzi mūsu agronomi. Danijas platība 43.000 kvadrātkilometri, Latvijas 65.600. Tā tad Latvija par 50% lielāka. Bet labības ražo Danija 2 1/2 miljonu tonnas gadā, Latvija tikai trešo tiesu! Tā tad saprotams, ka Danija no savas par 1/3 mazākas zemes platības var uzturēt 3,4 miljonus cilvēku un vēl izvest lauksaimniecības produktus par 1 1/2 miljardu latiem - Latvija nespēj uzturēt tos pašus nepilnus 2 milj. cilvēku! Bet - tā man teikts, Danijas klimats taču gan būs labāks, zeme auglīgāka. Arī tas ir maldīgi! Danijas vasara ir pat mazliet vēsāka par Latvijas vasaru, tāpat no 4 krišņu (lietus) daudzums tur stādu augšanas posmā (no aprīļa līdz oktobŗa mēnešiem) nav lielāks!
Danijai ir gan ļoti laba zeme Zēlandes salā, bet arī ļoti daudz smilts zemes Jitlandes pussalā, kas ieņem 3/4 no tās platības! Un Danijai tikai knapi 1/3 miljona hektara mežu – Latvijai piecas reizes vairāk! Danija piespiesta ievest par 80 - 100 milj. latus būvkoku - Latvija tos var par 50 milj. izvest. Ogles apkurināšanai Danijā ieved 3 milj. tonnas gadā, Latvijā pietiek ar 400.000 tonnām ogļu ievedumu. Danijai nav ūdens spēku! Latvijai viena pate Daugaviņa varētu uzdāvāt 300.000 zirgu spēkus - ja vien latvieši mācētu tos saņemt! Uz katra Latvijas iedzīvotāja Daugaviņa varētu dot ūdens enerģiju, kas būtu pārāka par to tvaika mašīnu enerģiju, cik sanāk Anglijā uz katra iedzīvotāja. Danija pastāv kā pastāvīga valsts vairāk kā 1000 gadus. Otrs piemērs par to, ko sasniedz zemkopība pie labas kultūras ir Rīt- un Vakar-Prūsija. Šo abu provinču platība pirms Vakar-Prūsijas piešķiršanas Polijai bija 62.300 kvadrātkilometri, tā tad par 3.300 kvadrātkilometriem mazāka nekā Latvijas. Bet iedzīvotāju šīs provinces uzturēja ap 3/4 miljonus, taisni otrtik, cik Latvija! Un izveda gaļu, sviestu, taukus un vēl kādu miljonu tonnas labības ( Latvija ražo tikai 800.000 tonnas), labības kopraža tur sasniedza 3 1/2 milj. tonnu, kartupeļu raža 6 milj. tonnas! Arī Rīt- un Vakar-Prūsijas zeme caurmērā nav labāka par Latvijas - klimats tikai Dancigas-Mārpils līdzenumā mazliet labāks (tur mazliet, par 10 - 12 dienām agrāks pavasaris). Ir tāpēc saprotams, ka vāci okupācijas laikā rēķināja, ka Baltija (Latvija + Igaunija, kas kopā ap 112.000 kvadrātkilometrus lielas) labāki apkopta tiem par nedaudz gadiem ar vācu kolonistiem kolonizēta varēšot dot 1-2 milj. tonnu labības un 200.000 tonnu gaļas atlikumu (eksportu) gadā...
Holandi un Beļģiju, kas kopā tikai tik vien lielas kā Latvija, apdzīvo septiņi reiz vairāk iedzīvotāju, no kuŗiem nu gan tikai 33 - 40% dzīvo no pašu zemes ražas... Norveģijai arī tikai par 3/4 milj. vairāk iedzīvotāju kā Latvijai. Norveģijas lauki ražo tikai 1/10 no norveģu tautai vajadzīgās maizes labības. Norveģi tāpēc brauc jūrā, sazvejo kādas 800.000 tonnas zivju gadā. Bet braukt jūrā, piedalīties bagātajās ziemeļu zvejās arī latvjiem nav noliegts! Somijai gan ir meži un ūdens spēki, bet tā nevar ražot ne pusi no sev vajadzīgās maizes! Somijas ziemeļos labība nosalst pārāk bieži vasaras vidū; rudzi ziedu laikā, auzas neienākušās! Šveice varbūt ir visaugstāk stāvošā un viskošāk izkoptā Eiropas kulturzeme. Arī tā tikai knapi 2/3 tik liela kā Latvija, bet ar otrtik iedzīvotājiem. (..) Tai jāieved 2/3 no savas pārtikas vajadzībām. Ūdens spēki, ziedoša rūpniecība tai ir! Bet ūdens spēki ir arī Latvijai, kauču stipri mazāk. To tiesu Latvijai vairāk mežu! No dienvidus mazākām valstīm Grieķijai nav ne mežu, ne ūdens spēku, ne arī iespējas ražot pietiekoši daudz labības. Pateicoties savu iedzīvotāju enerģijai, inteliģencei un darba spējām, tā ar kuģniecību un tirdzniecību sagādā sev iztrūkstošās kulturas balvas.

Dr. Kārlis Balodis. Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības. (1931.)