Pieliekot punktu projektam, pacientzaķis (visnotaļ haotiska būtne - kā jau sieviete, - kuru klusu un nemanāmi cenšos pāraudzināt par plānot un strukturizēt spējīgu blīvi starp atzveltni un monitoru) aizrakstījis vergturim garumgaru un jaukiem vārdiem pārpilnu vēstuli, ka jūsu padevīgais kalps esot pats ātrākais, akurātākais, čaklākais un telepātijas spējām visapveltītākais datorvirpotājs, ar kādu šai nācies sadarboties. Tagad vergturis mazliet samulsis, jo izgāšnedēļ, nežēlojot balss saites, gānīja mani kā slinkāko elementu viņa apkaimē, kurš visu laiku pavada cibojot, nevis vairojot viņa mantu. Staigā apkārt un tāds laipns prilaipns. Arī vergturiem dažkārt uz mirklīti ir grūši.

Atveru sievišķžurnālu "Lilit", lai palasītu interviju ar Zanderi (cienu šo tanti). Pirmajā lappusē, blakus redaktores slejai citu titulētu redakcijas dižgaru uzrunas. Izlasot tekstu, ka viena tantīte ap 30 esot Dao meistare, fenšui akadēmiķe, kas vēl tur, kura jau no dzimšanas redzot auras un strādājusi par naudas kurjeru un krāvēju (kā Maksims Gorkijs savulaik: dzīve ir manas universitātes! hehe), tad sajūsmā sēcu. Noteikti būs jāpalūko, ko tad šī raksta (par ko, tas tāpat skaidrs) - kā gešeftterapijas guru un blondeloģijas ōbermeistaru mani visai interesē šādi teksti - rudens depresiju noņem kā ar roku. Un kas gan vairāk vajadzīgs, ja ne laba oma un iespēja kopā ar sievuku izķiķināties no sirds? ;)