- Gibu ālā batām kājinām!
- Nē, meitiņ, nevarēs basām kājiņām. Ir piepildījušās tautas lūgšanas un beidzot te iestājusies tāda vasara, kā katru gadu. Tāpēc ārā iesi, kad lietus pārstās, pie tam gumijas zābaciņus un jaciņu uzvilkusi.

Aizvien vairāk sāk šķist, ka ģeogrāfiskā determinisma adeptiem savā ziņā ir taisnība. Ja ļautiņi dzīvo vietā, kur ir pļorzīga vasara, pļorzīgs rudens, pļorzīga ziema un pļorzīgs pavasaris, tad arī viņi paši ir tādi pļorzīgi, ne šādi, ne tādi - neko īsti nevar, vienmēr kaut ko grib un gaida ko īpašu, paši nezina ko, bet kad kas īpašs notiek, tad dziļi nelaimīgi, jo nav ierastā pļorzīguma.

Interview - Talal Asad: modern power and the reconfiguration of religious traditions - neraugoties uz to, ka 1996. gads, visnotaļ interesanti. Manuprāt.