Tautiešu piedāvātās kvalitātes līmeņa inspirēts, pārcēlās mans hobijs vispirms uz Lietuvu, bet tagad uz Franciju. Nu iet rūkdams un šķiet viss pīrāgos. Atvase spriņģo kā nezinkas, nemitīgi izdomādama jaunas blēņas (kad pieķerta, met krustus un zvēr, ka visi tā dara un kāds no klāt neesošajiem pieaugušajiem esot atļāvis), nemitīgi dzied un skaita visu ko var saskaitīt (tālāk par 10 netiek, tas laikam kazlēna iespaidā). Aizvakar manā īpašumā nonāca Klāva Lorenca atmiņas un Apines brošūra par sociāldemokrātu lomu 1905.-1907. gadu revolūcijā Vidzemē un Kurzemē. Alus ledusskapī lēnām plok un uzdzen sajūtu, ka pēdējo desmitgažu vasarīgākā vasara tomēr drīz zudīs. Acīmredzot bus jāuzaicina ciemos kādu pudeles brāli ar bairīša bacili (lai nevajadzētu iespringt un uz Teikas Maximu tenterēt pakaļ). Tāds rimtums iekšā un maza neapmierinātībaar pasauli gruzd.

Jāpačeko cenu piedāvājumu. Nezin kāpēc sāk šķist, ka gada maksa par 2. līmeņa domēnu 30 LVL apmērā nav īpaši maza.

Vakar noskatījos to "Apokalipto". Pirmā trešdaļa patika. Otrā trešdaļa diemžēl pamodināja Staņislavski - pārāk daudz aloģismu un neatbilstību (saprotu, ka budžets ierobežo, taču vismaz loģiski jācenšas sakārtot to štelli). Pēdējo trešdaļu - nu to, kur rimeiks par Rembo pirmajām asinīm, - vēroju pār grāmatas malu. Patika ūdenskritums. Tāds smuks. Lieku reizi nostiprinājos savā pārliecībā, ka uz kinoteātri jāiet tikai lai viegli papetingotu ar kuplkrūtainu jaunuvi, bet filmas jāskatās mājās ar kokteili rokā. Kopumā jauks "vella kalpu / rīgas sargu" variantiņš ar sulīgiem dabas skatiem. Neesmu īgns par mūvijam noziedotajām stundām. Rīt skatīšos 40gadnieka krīzes pārņemto Pitu pie Trojas mūriem.