Piepeši atcerējos dzimtas leģendu par tanti Valdu, kas nokritusies svarā par 30 kg pāris nedēļās. Redz, te aiz dzelzs priekškara dzīvojot, tā gaume un mode tā arī iekonservējās "līdz 1940." gada stadijā. Aber viena no mierlaiku apriorijām postulēja, ka dāmas no "labām ģimenēm" ir viegli mollīgas (no mūsdienu skatījuma: pamatīgas resnules). Nu tā bija tā mode 30. gadu beigās un pie tās pieturējās. Savukārt 60. gados, kad tas priekškars tāds brīvāks kļuva, atļāva sarakstīties ar tiem radiem, kuri pāri jūrjai aizmukuši, pa pastu sūtījumus saņemt, mana tante Valda esot aizrakstījusi māsīcai uz Ņujorku (pie sevis šķendējoties, ka neviens no radiem nav praties Parīzē apmesties) - lai atsūtot viņai korseti tāda un tāda izmēra. Pēc laika māsīca atbildējusi: "zin, mīļā, nav korsetes, nevaru atrast nevienā bodē, jo pie mums tik resnas ir tikai nēģerietes, aber tās korsetes nevalkā". - Kultūršoks dzimtas dāmu aprindās bijis baiss, zeme atvērusies, vienā stundā mainījusies visa vērtību skala, paradigma un viss cits, kas tur var mainīties. Savukārt viņu vīri par to vēl tagad, kad aš pusghadsimts pagājis, pie konjaka glāzītes mēdz labsirdīgi iesmīkņāt. :)

Ja man būtu tiešais pieslēgums Visuaugstākajam, izkļančītu, lai cauru gadu šāds laiciņš, ne tikai 30 dienas gadā pirmdienās.

Vienīgā nelaimīte, ka Teikā tikai 2 krodziņi, kur var pa ceļam uz māju ieripot uz taukdzinēja, vēsu bairīti iebaudīt: Ēlande uz Brīvībenes (ja jūties smalkāk) un Eldorado uz Biķernieku (ja pofig par stilu, bet slāpes moka ij vēlme pēc lētākas ninnas). Lai gan vislabāk jau ar laulāto kopā dārzā zem ābeles ninnāt dziru, vēlīgi raugoties, kā atvase smilšu kastē jaucas mellu muti.