Visai bieži, varētu pat teikt, ka ik dienu sastopos ar interesantu fenomenu līdzcilvēku pasaules uztverē. Lieta tāda, ka katram cilvēkam ir vairāk vai mazāk cieša pārliecība par savu uzskatu, vērtību kritēriju un uzvedības pareizību. Tā ir visai dabiska īpašība, kurai pat nebūtu vērts pievērst uzmanību, ja no tās neizrietētu kas cits. Proti, gluži kā tai anekdotē par indivīdu, kurš, lai tiktu klāt pie griestiem piekārtam banānu ķekaram, spītīgi turpināja lēkāt sniedzoties (savukārt šimpanze pēc neveiksmīga lēkšanas mēģinājuma pastūma zem ķekara telpas malā stāvošo ķebli, uz kā pakāpās), arī lielākā daļa ļaužu, ko ikdienā redzu, ja kas nesanāk, spītīgi turpina līdzšinējās darbības, kaut tās izrādījušās neefektīvas, pasākuma neveiksmē vainojot kādus ļaunus ārējos spēkus. Nezin kāpēc netiek uzdots jautājums "kāpēc nesanāca? ko nepareizi daru?", bet gan "kurš, maita, noskauda?". Tā tas ir ikdienā, kad spītīgi turas pie līdzšinējām metodēm un pārliecības darbā, neviltoti brīnoties, ka business neiet, paaugstinājuma nav u.tml., un attiecīgi vainojot partiju, valdību un vulkānus, tikai nepadomoājot, ka moš kur kļūda paša pozīcijā, un tā tas ir sabiedrības sociāli politiskajā dzīvē kopumā. Līdzīgi ir arī ar 9. maija pasākumiem.

( ... tālāk ... )