| Gluži kā lakmusa papīrs to skābes %, tā kupenas uzskatāmi uzrāda ļautiņu saimniekotprasmes līmeni. Autovadītāji jau to nemana, jo cēli kā kundziņi ripina pa ilggadīgā dievzemītes šoseju saimnieka, nu galvaspilsētas Buldozera izšķūrētajām brauktuvēm, taču kājāmgājēji gan ar pēdām jūt un neapbruņotu aci redz. Gar vienu ēku ietve līdz asfaltam nolaizīta, jumta kore līdzena kā tramvaja sliede, bet jau sākoties nākamajam namam tu iebrien līdz potītēm brūnganajā putrā, ko ļautiņi par sniegu dēvē, bažīgi lūkojot debesīs nevis pēc NLO armādas, bet gan uz sudrabaino Damokla zobenu joslu. Uzreiz var redzēt, kurš šo padsmit gadu laikā pēc denacionalizācijas džipus pircis un apkārt braukājis, bet kurš jumtu siltinājis un labu sētnieku nolīdzis. Atšķirība, teikšu kā ir, ir visai samanāma. Un kā redzam, nejēgu ir krietni vairāk - šī nodarbe (namu apsaimniekošana) prasa ko vairāk par līdzi jušanu Indrānu tēva ošu gatvei vai sava teorētiski iedzimtā čakluma pierādīšanu ar citātiem no "Straumēniem". Domāju, ka namu apsaimniekošana nebūs gluži tā vieta, kur patvērumu kā rezervātā raduši visi, kam ziema uznāk kā tornado negaidot, un kuriem šķiet, ka novelkot raibu lentīti viņu apsaimniekotajā zonā nevienam ledus kluči piepeši kaulus neielauzīs. Prasmju ziņā ar namu apsaimniekošanu ir gluži tāpat kā ar jebkuru citu jomu, t.i. prasmīgo un neprasmīgo īpatsvars līdzīgs. Tā kā var diezgan droši, palūkojot uz ietvēm un jumtu dzegām, redzēt dievzemītes iedzīvotāju kā tādu vidējo māku saimniekot, vienalga, vai tas būtu uzņēmējdarbībā, privātā dzīvē vai politikā. |