Pīpojot rīta cigu aizdomājos par pasaules lāpīšanu (protams, ar sīkumiem mēs nekrāmējamies - visu tā no kosmosa lidojuma). Nu tā sāku sacerēt nīgri indīgu mesidžu, ka dievzemītē viss ir pakaļā tāpēc, ka dievzemītes iedzīvotāji nekad tā īsti paši nav dzīvojuši, vienmēr kāds svešzemju kundziņš ar pātadziņu komandierējis - cikos jāmostas un cik ilgi to grāvi būs rakt. Tad nu izveidojusies tāda īpatna pasuga ļaužu - latvieši, -, kas pasauli zina tikai no grāmatām "kā jābūt" un, pie šprices tikuši, cenšas tā arī dzīvot, ignorējot visu, kas neatbilst teorijai. Politiku taisa kā grāmatās lasījuši (nu tie, kas nav lasījuši, vismaz TV ir "Ceplis" redzējuši). Biznesu taisa kā grāmatās lasījuši. Dzīvokļus iekārto kā bildītēs redzējuši. Nu un tādā garā viss pārējais. Tā kā realitāte ir savādāka, tad protams iestājas dižpakaļa, kura iesūc dievzemīti aizvien dziļāk un galu neredz.

Taču visu dižpenteri sagandēja doma, ka es jau tāds pats. Vo cepos nemitīgi, ka ļautiņi rimčikā maku velk ārā un kapeiku sāk skaitīt tikai tad, kad kasiere izčekojusi visu tavaru - aber bremzē ta visu rindu. Cepos, ka ir īpatņi, kuri ņem kāpi no bankomata, nezin kāpēc pieprasa izdrukāt čeku, kuru turpat nosviež zemē (nafig tev, idiņ, čeks, ja pats savām mazajām roķelēm uzspiedi pirms min ciparu?). Cepos, ka pacienti nespēj noformulēt darba uzdevumu un jāsūta n-tos mailus, lai ar visādiem blakusjautājumiem izdibinātu no marketinga guru, kādu tekstu ta jāliek laukumā un kāda bilde iecerēta, aber šī niknojas, ka vēl nav gatavs, taču informāciju kam tur jābūt, atsakās izpaust kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā. Un kad atsūta, tad 3 loģikas pasniedzēji nepieciešami, lai tai penterī sauso atlikumu izlobītu. Vobšem cepos, cepos, vienvienīgā stresā dzīvoju. Pat alkohols vairs nepalīdz, jo galva sāk ātrāk sāpēt, nekā reibums pārņem. Un tad nāca atklāsme, kas reizē sabojāja omu, tak reizē ļāva atviegloti nopūsties: a kāda joda pēc vo iedomājies, ka darbu jādara perfekti kvalitatīvi un maksimāli ātrā tempā? Tāpēc, ka bērnībā grāmatiņā par soctriecienceltnēm izlasīji? Tā izī vajag, izī. Nu parādās gļuks krāsu pārejā - tāpēc vajag visu dienu ar caurspīdīghumiem ņemties, lai to noslēptu? Pofig. 10 min un sūti prom kā ir - pacientam monitors ar sūdīgāku izšķirtspēju - vienkārši neredzēs, - ij galu galā viss viegli un visi apmierināti. Visa vaina, ka vo iedomājies kaut kādu nereālu vīziju "kā labāk strādāt" un jau kuro gadu nesekmīgi mēģinu tai pakārtot dzīves realitāti. A neizdodas nekādi. Un neizdosies. Tb vīzijas jāatmet un jāpiemērojas realitātei, nevis otrādi. C'est la vie. Grūši samierināties, lauzt paša dumjību, toties vieglāk strādāt.