Kas interesanti, rokoties pa XX gs. sākuma literatūru un avotiem rodas iespaids, ka sociāldemokrātu - aber sociķi izvirzīja politiskas prasības par latviešu nacionālu valsti vēl tad, kad visi īstenie tautu dēli no tās vairījās kā velns no krusta un zvērēja uzticību cara tētiņam kā vienīgajam sargam no vācu baroniem, - norobežošanās no nacionālā jautājuma bija nevis viņiem piedēvētā internacionālisma dēļ, bet tieši tāpēc, lai nebūtu vienā nometnē ar nacionāltirliņiem. Diemžēl nacionālisms un intelekts nav savienojami (vismaz vēsturē nav zināmi šādi gadījumi).