733. gadā kopš Romas dibināšanas (20. gadā p.m.ē. saskaņā ar kādu vēlāku kalendāru), šajā dienā atgadījās kas neparasts. Uz Trajāna ielas (via Traiana) kaut kādi dūšīgi tēvaiņi, kuru sejas nebija deformējusi inteliģence, sagrāba rīta pastaigā devušos sirmo Vergīliju, uzmauca tam galvā linu maisu un aizveda nezināmā virzienā.

Attapās viņš kādas villas tumšā pagrabā. Acis žilbināja lāpu liesmas, aiz kurām draudīgs kā kalns slējās šausminoša paskata bārdains ģermānis brūnzaļā hlamidā ar ziliem apšuvumiem.

- Nāme!!! – tas iegārdza pārbīlī trīcošā dzejnieka sejā. Šo vārdu viņš saprata, jo bija dzirdējis sakām baltādainās, kaut ne visai graciozās ģermāņu verdzenes, kuru skavās pa laikam mīlēja rast iedvesmu jaunām atskaņām.
- V-v-ver… - murmulēja pārbiedētais sirmgalvis.
- Nāme!!! – vēl bargāk uzgārdza ģermāņu baisulis.
- V-v-ver…gilijs!...
- "Vollstendiger nāme!!!" – ierēcās drausmonis, uzsitot ar dūri pa galdu tā, ka uz tā guļošais smagais tērauda gladiuss palēcās gaisā.
- Pūblijs Vergilijs Marons! – zobiem klabot, izspieda mūsu stāsta varonis.
- "Geburtstāg!"
- Ne-ne-neatceros… - stingstot šausmās, murmulēja Vergīlijs.
- "Geburtstāg, rōmišes švein!" – ieaurojās barbars, pārliecoties pār galdu.
- Di-di-di… 21. martā, šodien!!! – iekviecās dzejnieks, cerot, ka varbūt tas kā iežēlinās nāvi, kas uz viņu raudzījās caur ledainajām, zilajām barbara acīm.
- Gut! – ģermānis izslējās, paņēma mobili un kādam piezvanīja - Ekselence, rīkojums izpildīts! Tā delikāti uzzināju, ka 21. marts. Jā, varam to izsludināt par starptautisko dzejnieku dienu… Vas? Ō, nain, viņam nav nekādu iebildumu…

Vergīlijam kaut kā neērti bija iejaukties sarunā, bilstot, ka īstenībā dzimis 15. oktobrī.