Visai bieži publiskajā telpā, runājot par izglītību, ja nav mēģinājumi izspiest kādu naudu (galu galā tas tāds pats bizness kā visi citi), ļaudis aizrunājas par izglītības kvalitāti - zināšanām. Dīvaini, ir jau XXI gs., taču ļaudis vēl joprojām domā XIX gs. kategorijās, tb savos priekšstatos liek vienlīdzības zīmi starp "izglītību" un "zināšanām".
Ja nepieciešamas zināšanas, tad ir daudz komfortablāki un ātrāki veidi, kā tās iegūt, tb atliek tikai lasīt. Ja ir pamatiemaņas darbā ar literatūru, lasīt un rakstīt prasme, tad lasi pieejamo par sevi interesējošo tēmu, sameklē kursu programmas (daudzas solīdas augstskolas arī lekcijas publisko internetā) - karogs rokā! Ja ir pietiekama motivācija, tad šādas mācīšanās "sausais atlikums" būs par kārtu lielāks, nekā tad, ja visu šo laiku deldēs solu auditorijā. Bet ja vēl zināšanu apguvi apvienot ar praktisku darbību izvēlētajā jomā, tad efekts būs vēl augstāks. Principā obligātais lekciju apmeklējums ir tikai piespiedu mehānisms paša minimuma apgūšanai, nekas vairāk. Nu nevar vakar no vidusskolas iznākušais 3 gados kļūt par speciālistu nevienā jomā, nevar. Maksimums, ko var panākt, ir gūt aptuvenu priekšstatu par interesējošo jomu kā tādu.
Tiesa, ir jomas, kur nepieciešamas reālas zināšanas un prakse. Tāpēc par ārstu 3 gados neizmācīsies, tur jāzaurē gadus 10, lai vispār kāds par pilnu ņemtu. Arī biologiem un inženietehniķiem, kā arī visādiem ķīmiķiem mazliet papildus jāparosās pa laboratoriju, pārkrāmējot kolbas un spaidot pogas, taču uz kopējā studējošo fona to skaits ir tik niecīgs, ka neietekmē pašu izglītības sistēmu kā tādu. Drīzāk to var uztvert kā aizpagājušā gadsimta metošu reliktu, kas saglabājies tikai tāpēc, ka dažās specifiskās jomās bez tā diemžēl neiztikt. Un arī tad šīs praktiskās iemaņas tiek uztvertas kā tāds apgrūtinājums "ātrāk nokārtot un aizmirst". Protams, vecās paaudzes pasniedzēji vēl mēģina stāstīt, ka prakse ir aš pats galvenais, taču kurš nu klausīsies tādā, kuram par profila Linkedinā nav. Un arī pašas mācību iestādes visādas laboratorijas un studentu prakses jau sāk uztvert drīzāk kā finansiālu apgrūtinājumu, jo vieglāk apmācības procesu veikt tukšā auditorijā, kurā vienīgās izmaksas ir apkure, nevis organizēt izrakumu nometni vai gādāt par darbnīcu iekārtām laikā, kad tehnoloģijas mainās ne dienām, bet stundām. Tā atkal atgriežos pie domas, ka ir daudz komfortablāki veidi, kā iegūt zināšanas.
Protams, ļaudīm var rasties jautājums, kāda joda pēc vispār vajadzīga izglītības sistēma, ja tā nedod reālas zināšanas un iemaņas? Te nu jāatgriežas pie pie sākotnējā, ka mūsdienās izglītība un zināšanas nebūt nav viens un tas pats. AIzpagājušajā gadsimtā, Rietumu civilizācijai strauji industrializējoties, tika radīta augstākās izglītības sistēma kā apmācību konveijers, kas nodrošināja rūpniecību ar inženieriem un valsts pārvaldi ar ierēdņiem. Augstākā izglītība bija automātiska garantija veiksmīgai karjerai, savukārt nabadzīgo sociālo slāņu pārstāvjiem - vienīgā iespēja pakāpties augstāk pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Tā nu katri vecāki borēja saviem bērniem: ja gribi dzīvē ko sasniegt, mācies, studē! Kā rezultātā ja XIX gs studēt izdevās 5-10% jaunatnes (aber visādu rūpnīcu un darbnīcu bija vairāk), tad šobrīd to dara savi 70-80% un augstākās izglītības diploms tiek uztverts kā obligātās pamatizglītības apliecinājums. Pie tam neatkarīgi no specialitātes (ar atsevišķiem izņēmumiem, piem., medicīna) - galvenais ir pats izglītības fakts, - civilizācijas automatizācijas process attīstījies tik tālu, ka sistēma pati sevi uztur un speciālisti nepieciešami nedaudz, tikai pāris atslēgas punktos, kuri nosaka kopainas attīstību.
Tad kāda joda pēc nepieciešama augstākā izglītība? Un kāpēc nu jau aš pretendentiem uz sētnieka amatu prasa bakalaura diplomu? Atbilde, manuprāt, ir vienkārša: socializācija.
Studiju laiks ir patiesi unikāls periods mūsu dzīvē, kurš nekad vairs neatkārtosies. Kur vēl cilvēkam iespēja kontaktēt ar tik lielu sava statusa ļaužu skaitu? Bez visām priekšnieku/padoto, pasūtītāju/izpildītāju hierarhijas spēlītēm un maskām, toties ar lieliskām iespējām veidot sakarus, draudzības, dzīt intrigas ne sliktāk kā jebkuru TV realitātes šovu varoņiem. Kur vēl rodama tik lieliska smilšu kaste savu sociālo iemaņu un prasmju attīstīšanai un pieslīpēšanai, pie tam praktiski bez atbildības un sekām? Arī pats studiju process regulāri uzspiež cilvēkam dažbrīd idiotiskus, dažbrīd nepārvaramus (vismaz tā tas šķiet konkrētajā brīdī) izaicinājumus, kuru risināšana - norakstīt, iesniegt plaģiātu, atrisināt, iekalt, kļūt par pasniedzēja favorītu utt. - katra paša izvēles ziņā. Nozīme ir tikai tam, vai šis iedomātais vs reālais šķērslis veiksmīgi pārvarēts.
T.i., ja atmetam izpušķojumus, tad redzam tikai un vienīgi "sociālo izaicinājumu" emulāciju poligonu, kurā mēs tā vai citādi izvēlamies sev optimālāko sadarbības ar apkārtējiem veidu. Lekcijas, literatūras konspektēšana, nepieciešamo referātu atrašana un pārrakstīšana saviem vārdiem, zaurēšana pirms eksāmeniem, sesijas, dzerstīšanās kojās, izbraukumi praksēs, mēģinājumi apmānīt pasniedzējus - šī pieredze turpmākajā dzīvē ir neatsverama, par ko varam pārliecināties ik brīdi ikdienā, redzot, kā atšķiras augstāko izglītību ieguvušu un neieguvušu ļaužu uzvedība. Svarīgs ir nevis pats diploms - tas visiem vienā krāsā, - bet gan pats fakts, ka cilvēks gājis cauri šai "kadru kalvei".
Arī augstskolu mācībspēki to labi saprot, tikai formulē politkorektāk: mēs nespiežam iekalt zināšanas, bet mācām mācīties. Bez piemēriem, metodikas apgūšanas, pašmācībā to ļoti grūti paveikt. Realitātē skar tikai to niecīgo procentu studentu, kurus patiesi interesē konkrētā joma un kuriem ēst/dzert nedod, bet ļauj ko jaunu uzzināt, izdomāt. Taču šī saujiņa ir tik niecīga, ka kopējo principu neietekmē (kas gan neliedz mācīties un iegūt zināšanas tiem, kas to vēlas).
Tātad visi principā apmierināti, katrs saņem to, ko vēlas. Tā nu augstākās izglītības diploms ir apliecība, ka tā saņēmējs ir adekvāts mūsdienu sabiedrības loceklis, kuram piemīt virkne iemaņu, kas ļauj gana viegli ar viņu komunicēt, neliek skaidrot acīmredzamo, ļauj viņam veikt virkni funkciju un gana patstāvīgi apgūt jaunas, izvēlētajai nodarbei nepieciešamas iemaņas. Tāpēc vien ir nepieciešams studēt: visi ceļi vaļā, vari darboties jebkurā profesijā (izņemot dažas šauri specifiskas).
Bet ar zināšanām un prasmi metināt - mūžīgais stulbeņu jautājums: kur man dzīvē tas noderēs? - tam visai mazs sakars. :)