(..) Galu galā viss nonāk pie t.s. kritiskās (analītiskās? - tulk.) vēstures filosofijas, kuru inspirējusi historia rerum gestarum refleksija, t.i. tas, kā vēsturnieks var panākt patiesu pagātnes atspoguļojumu savā stāstā. Šis apstāklis liek vēstures filosofijai pievērsties epistemoloģijai. (..) Epistemologs vaicā, kādas zināšanas par pasauli iespējamas un kādiem kritērijiem tām jāatbilst, lai secinājumus varētu uzskatīt par patiesiem. Šajā saistībā vēstures filosofija pētīja, kādas zināšanas par pagātni iespējamas un kādas ir vēsturnieka valodas un pagātnes savstarpējās attiecības. (..) Kopš 1950. gadiem vēstures filosofiju var iedalīt trijos posmos. Pirmais saistāms ar zināmo "visaptverošā likuma teoriju", kuru inspirējis acīmredzamais, ka vēsturnieks ne tikai apraksta pagātni, bet vēl cenšas to arī izskaidrot. Te jautājums, kādiem kritērijiem šim skaidrojumam jāatbilst. (..) Tā vienkāršojot, ideja tāda, ka lai skaidrotu vēsturisku gadījumu (E), nepieciešami divi faktori. Pirmkārt, formas x kopējā likumsakarība (C1 ... Cn) xE; tad tam seko situācijas x apraksts (C1 ... /Cn), kuru var saskatīt reālajā vēsturiskajā faktā. Ja šie kritēriji izpildīti, tad E (t.i. kauzāli izskaidrojamās sekas) izriet loģiski, pēc modus ponens principa, no kopsakarības un apgalvojuma x (C1 ... Cn) (notikušā iemesli). Var teikt, ka likumsakarība x (C1 ... Cn) xE "aptver" gan cēloni, gan sekas - tāpēc to dēvē par "visaptverošā likuma modeli". (..)

Taču visaptverošā likuma modeļa problēma vienmēr slēpusies tur, ka neitrāls skats no malas ātri pamana, ka šim modelim maz saistības ar vēstures rakstīšanas praksi. Pēdējā nekad nepiemin kādu kopēju likumu esamību un to, kā tie saistīti ar pagātni. Bez tam šim modelim nav arī nekādas lomas pašā izziņā, jo zinātne neatzīst teorijas, kuras iegūtas no "visaptverošiem likumiem", kurus nosaka pirms tam. Arī tie desmit-piecpadsmit gadi veltās cīņas par modeļa adaptēšanu historiogrāfijas praksē to neuzlaboja. Tā nu 60. gados to veiksmīgi aizmirsa, kaut tā dažu tādu sociālo zinātņu kā socioloģija un ekonomika iedvesmotu teorētiķu darbos turpina agonizēt līdz pat šodienai. (..)

Pa to laiku vēstures skaidrojuma meklējumos vēsturnieki meklēja palīdzību hermaneitikā, un te vēstures filosofija pārgāja savas attīstības otrajā fāzē. Hermeneitikas pielietošana pieļāva to, ka vēsturnieki vairs nepaļāvās uz vēstures likumiem, lai skaidrotu pagātni; viņi to nu veica, kā izteicās Kolingvuds, "pārdomājot" pagātni savā apziņā. Tas ir, viņi sev jautāja, ko paši darītu pētāmā vēstures personāža vietā. Tačū arī te bija problēmas. Visaptverošā likuma modeļa piekritēji aši pamanīja, ka vēstures hermeneitika principā ir vienkārši eiristika. Ar mūsu intuīciju nepietiek, lai izskaidrotu vēsturiskā personāža rīcības motīvus. Un neviens nekad nevarēs pierādīt pretējo. Tāpēc, viņi norādīja, jums neizbēgami nāksies vērsties pie visaptvberošām likumsakarībām vai cilvēku uzvedības statistiska apkopojuma, demonstrējoša, kā ļaudis parasti izturas relevantos apstākļos. Tāpēc, kaut arī hermeneitiskā metode kļuva visai izsmalcināta - atšķirībā no t.s. teoloģiskā modeļa vai "loģisko saistību argumenta", - tās adeptiem nekad neizdevās patiesi pārliecinoši iedragāt visaptverošā likuma modeļa pozīcijas. (..)

Tāda daudzmaz bija situācija vēstures teorijā, kad Haidens Vaits 1973. gadā izdeva savu slaveno "Metavēsture. Vēstures izpratne Eiropā deviņpadsmitajā gadsimtā", ar ko vēstures filosofija iegāja savas attīstības trešajā posmā, kurā atrodas arī šobrīd. Mūsu spriedelēšanas kontekstā ievērību pelna divi Vaita darba aspekti. Pirmkārt, viņš norobežojās no strīda starp visaptverošā likuma modeļa un hermeneitikas piekritējiem, uzsverot vēstures teksta izzinošo svarīgumu kopumā. Viņš atgādināja, ka vēsturniekiem vienmēr jānošķir vēstures tekstā trīs līmeņus. Viselementārākais vēstures apraksta līmenis ir tas, kurā vēsturnieks vienkārši savā aprakstā rekonstruē situāciju pagātnē. Pēc tam nāk vēstures skaidrojuma līmenis, kurš paradoksālā kārtā vienmēr izgaisa diskusijas starp visaptverošā likuma modeļa un hermeneitikas piekritējiem laikā. (..)

Taču, kā norāda Vaits, pastāv daudz svarīgākais trešais līmenis, vēstures teksta kopumā līmenis, kurā vēsturnieks stājas mūsu priekšā, piedāvājot konkrētu pagātnes reprezentāciju. Atcerieties kaut vai to, kā Burkhards savā "Itālijas Renesanses kultūra" parādās saviem lasītājiem, parādot XV-XVI gs. itāļu kultūru kā klasiskās antīkās kultūras "atdzimšanu". Viņa tekstā rodamie apraksti un skaidrojumi ir šī teksta veseluma atsevišķi komponenti, kuru vienīgā funkcija ir papildināt šo veselumu. Diskusijā starp visaptverošā likuma modeļa un hermeneitikas piekritējiem kļūda slēpās tajā, ka viņi visi ignorēja šo trešo līmeni. Un šī apsūdzība te ir vietā, it sevišķi tāpēc, ka no kognitīvā skatu punkta apspriežamais līmenis ir vienīgais, kurš patiesi patiesi ataino vēsturi. Neba velti vēsturnieki raksta grāmatas, nevis formulē atsevišķus apgalvojumus par pagātni un to, kā divus individuālus notikumus var sasaistīt. Tā tas ir, jo vēsturnieki saprot, ka tikai grāmata kā kopums demonstrē viņu koncepcijas par pagātni. (..)

Lai varētu uztvert vēstures tekstu kopumā, Vaits radīja sava veida struktūrtīklu, kura ietvaros tā vai citādi šie teksti pastāv. Tīklu veidoja četri tropi, četri "izskaidrošanas veidi", četri "argumentācijas veidi" un četri "ideoloģiskās implikācijas" veidi. Ideja tajā, ka vēsturnieks izvēlas vienu no tropiem, kas tam automātiski liek izvēlēties konkrē†u izskaidrošanas, argumentācijas un ideoloģiskās stratēģijas veidu. (..)

Kaut arī Vaita vēstures teorija nesaista valodu vai zināšanas ar pasauli (jeb pagātni kā pētījumu objektu), tā tik un tā perfekti iekļaujas nopietnāko epistemoloģisko teoriju saimē, piemēram, Kanta teorijā. Apbrīnojama ir kantiānisko prāta kategoriju un Vaita tropoloģiskā tīkla līdzība. Un Vaits lieliski apzinājās šo paralēli. (..)

Viena no Vaita ieceres daļām bija uzdevums izlasīt deviņpadsmitā gadsimta vēsturnieku kolosālo tekstuālo aopjumu tā, it kā tie būtu romāni, - līdz viņam to nebija veicis neviens vēstures teorētiķis. Un to veicot, Vaits līdz ar Laionelu Gosmanu, kura pētījumus bija inspirējuši līdzīgi apsvērumi, radīja jaunu un aizraujošu historiogrāfijas formu, kas nav līdzīga nekam līdz šim šajā sfērā radītajam. (..)

Lai piefiksētu XIX gs. radušos domāšanas tipu pamata raksturlielumus un saprastu, kādas ideāltipiskas struktūras veido vēsturnieka darbu, un rastu kritērijus šo struktūru izdališanai, Vaits izveidoja XIX gs. ļaužu vēstures iztēles dziļuma struktūru karti. To veidojot pieci vēsturiskā materiāla - hroniku, vēstījumu, sižetiskā argumenta (estētikas), skaidrojošā argumenta (zinātnes) un ideoloģiskās implikācijas (ētikas), - konceptualizācijas līmeņi, kā arī īpašs tropoloģiskās stratēģijas līmenis. (..)

Pirmos divus līmeņus viņš dēvē par primitīviem, taču vēstures pētījumam nepieciešamiem elementiem. Ar to palīdzību tiek veikts selekcijas un fēstures faktu apstrādes process, lai vēstures avots kļūtu saprotamāks mūsdienu lasītājam. No šādas pozīcijas vēsturnieka darbs ir sava veida mēģinājums "mediatorēt" starp vēstures pētījuma polemisko raksturu, neapstrādātu vēstures vēstījumu un lasītāju. Trijos nākošajos vēstures konceptualizācijas līmeņos Vaits izdalīja četrus iespējamos faktu artikulācijas veidus (arhetipus), ar kuru palīdzību vēsturnieks var panākt zināmu izpētes rezultātu. Sižeta līmenis paredz četrus iespējamos vēstījuma "scenārijus": romantisko, komēdijas, traģisko, satīrisko; skaidrojošais līmenis paredz četrus iespējamos zinātniskās argumentācijas veidus: formālo, organisko, mehānisko, kontekstuālo; ideoloģiskais līmenis satur četrus ideoloģiskās angažētības variantus: anarhistisko, konservatīvo, radikālo un liberālo. Vaits pārliecināts, ka sižetisko, skaidrojošo un ideoloģisko tipu kombinācijas nevar būt nejaušas: uzskaitīto interpretācijas līmeņu ietvaros izdalītās dažādās formas nevar tikt haotiski sajauktas vienā darbā. Piemēram, komēdijas tipa attēlojumu nekādi nevar savienot ar mehānisku zinātniskās argumentācijas pasniegšanu, bet radikālisms kā ideoloģiskā skatījuma forma nav savienojums ar satīrisko skatījumu. (..) saskaņā ar "Metavēsturi", tekstu vienmēr veido viens no četriem tropiem: metafora, metonomija, sinekdoha vai ironija. (..)

Tas arī ir iemesls, kāpēc "Metavēsturi" tik skarbi kritizēja lielākā daļa komentētāju. Tie uzskatīja, ka Vaitam vienkārši nevar būt taisnība, jo viņa tropu teorija neatstāja vietu tādiem jēdzieniem kā patiesība un vēsturnieka teksta verifikācija, tādējādi, acīmredzot, inspirējot paviršu attieksmi pret paša vēsturnieka kognitīvajiem pienākumiem. Tropoloģijas vēji pūšot Vaita kuģi prom no drošajiem zinātnes ostas ūdeņiem un nedrošo literatūras un mākslas jūru, bet "Metavēsture" pārveidojot vēstures tekstu par literatūru.

* Ankersmit F.R. History and tropology. The rise and fall of metaphor. - Univ. of California Press: Berkeley, 1994
* Анкерсмит Ф.Р. История и тропология: взлет и падение метафоры. / пер. с англ. М. Кукарцева, Е. Коломоец, В. Кашаев - Прогресс-Традиция: Москва, 2003. - 496 с.