Manuprāt lielākā kļūda ir tajā, ka uz tā laika notikumiem raugāmies no mūsdienu viedokļa, pie tam aizmirstot, ka daudzi jēdzieni tajā laikā bija ar visnotaļ atšķirīgu saturu. Piemēram, kaut vai pamatapzīmējumi „vācietis“ un „latvietis“. Mūsdienās tie ir tikai etniskās piederības apzīmējumi, un tā arī tos lietojam un saprotam, taču XIX-XX gs. mijā tie vairāk bija kultūras, sociālā slāņa apzīmējumi. T.i. aizpagājušā gadsimta beigās izglītots cilvēks automātiski tika uztverts kā „vācietis“, savukārt neizglītots automātiski bija „latvietis“ (tikko „latvietis“ guva izglītību vācu valodā un iekļāvās vāciskajā kultūrā – citas jau nebija, - tā automātiski kļuva par „vācieti“, par ko arī bija Valdemāra un Tērbatas univ. rektora strīds). Protams, paralēli tā apzīmēja arī etnisko piederību, taču kā otršķirīgu nozīmi - politiskais nacionālisms šajā reģionā tikai dzima, un etniskā piederība kā pašidentifikācijas pamats bija aktuāla vēl visai mazai daļai „jauno“ latviešu, un praktiski neskāra ne latviešu pamatmasu, ne vācbaltiešus kā etniski jauktu sabiedrības daļu (tie kā subetnoss bija izveidojies, uz vācu kultūras un izglītības bāzes saplūstot gan vācu, gan britu, franču, zviedru, latviešu, igauņu, krievu u.c. elementiem).
Lai labāk saprastu vācbaltiešu attieksmi pret latviešiem, piedāvāju uz mūsdienām reducētu spekulatīvu modeli, kas, manuprāt, labāk ļautu saprast vismaz vienu XX gs. sākuma iekšējo konfliktu cēloni. Ņemam par modeļa pamatu mūsdienu latviešu sabiedrību un sadalām divās daļās: 1) ļaudis ar pamatskolas un vidusskolas izglītību, 2) ļaudis ar augstāko izglītību.
Juku laiki, sabrūk lielvalsts, kuras province šī zeme bija, sabrūk, izglītotie ļaudis, ko pirms 100 gadiem dēvēja par „vācbaltiešiem“, bet šodien par „inteliģenci“, savos institūtos un radošajās savienībās veido „tautas frontes“ grupiņas, karsti spriež, vai iegūt lielāku autonomiju, vai suverenitāti, vai prasīties kādas tālas un civilizētas lielvalsts paspārnē. Kamēr tā spriedelē, medijos parādās ziņa, ka kaut kādi Zolitūdes, Bolderājas un Ķengaraga sīkbodnieki un pārdevējas sanākuši kaut kādā klubā un proklamējuši te jaunas valsts izveidošanu. Protams, Zinātņu akadēmijas un Rakstnieku savienības valžu sēdēs tam nepievērš nekādu uzmanību - ko nu tur šoferi un betonētāji var proklamēt, - un spriež tālāk, kā zemi iecelt saulītē. Tikai maza daļa īpaši tolerantu ļaužu tā tēvišķi atbalsta, jo labi esot, ka arī vienkāršā tauta izrāda interesi par zemes likteņiem, ne tikai par pozitivusu, maizi un izpriecām.
Bet tad kā auksta ūdens duša nāk ziņa, ka ieradusies ES komisija, kas par leģitīmu iedzīvotāju pārstāvniecību uzskata šo „vairākumu“, tb neizglītotās, prastās ļaužu masas proklamēto „pagaidu valdību“. Un, kamēr biznesa, akadēmiskā un radošā elite cenšas sagremot šo ziņu un noskaidrot Briselē, kas tas par stulbu joku, nāk jauna ziņa: tā kā jaunajam ministru kabinetam un valsts varai kā tādai jāpārstāvot „vairākumu“, bet vairākumam ir knapa vidējā izglītība, nolemts pie jaunās valsts veidošanas ievērot izglītības cenzu - nepielaist nevienu maģistru vai, pasarg die‘s, doktoru pie jaunās valsts iekārtas veidošanas (tie izglītotie a priori ir snobi un naidīgi noskaņoti pret tautu), tikai kādus bakalaurus paņemot kā konsultantus bez lemšanas tiesībām. Spējat iztēloties savas izjūtas šādā situācijā?
Nu lūk, līdzīgi jutās vācbaltiešu aprindas 1918. gada novembrī. Un pārmest viņiem nepatriotismu un sajūsmas trūkumu nebūtu īsti korekti, jo nez vai paši viņu vietā bundziņas rībinātu un karodziņus ielas malā vicinātu. ;)