"Latvijas sabiedrības integrētājiem gribētos novēlēt beidzot atrast tos krievvalodīgos, kuri piekristu integrēties saskaņā ar viņu iecerēm. Pēdējais gads ir parādījis, ka šis uzdevums ir grūti izpildāms. Skaidrs, ka tie 180 000 ekstrēmistu, kas parakstījās par divvalodību, šim nolūkam nederēs — to mēs esam pateikuši diezgan skaidri. Taču kur ņemt ideālo krievu? Tiesa, šis krievs arī ir diezgan īpatns antropoloģisks fenomens, kādu pasaulē nav daudz. Šim indivīdam ir jāiemīl latvieši, kuru galvenie pārstāvji viņu vienlaikus lamās par nelojālu okupantu. Viņam kaut kā, iespējams, ar lobotomijas palīdzību, ir jābūt gatavam mainīt savu vēsturisko atmiņu tādējādi, lai vectētiņš varonis ātri pārtaptu par vectētiņu okupantu. Protams, Latvijā jau tagad ir krievi, kas balso par Vienotību un Nacionālo apvienību. Taču tas ir vārgs mierinājums integrācijas entuziastiem: ir taču pasaulē arī ebreji, kas noliedz holokaustu. 2011. gadā integrācijas jomā tika sasniegtas vairākas jaunas virsotnes. Vispirms gada sākumā tika publicēta kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) veidotā integrācijas programma, kuru rudenī pieņēma arī Ministru kabinets. Šai programmai kā ministres uzskatu sakarīgam izklāstam nebija ne vainas un atsevišķos formulējumos tā bija pat mērenāka par vidējā latviešu politiķa izpratni par integrāciju. Problēmas bija vienīgi ar auditoriju. Ja programmas uzdevums bija izpelnīties Visvalža Lāča un Imanta Parādnieka simpātijas, tad tas ir izpildīts ar uzviju. Grūtāk būs ar integrējamajiem pašiem, kuru acīs šī programma faktiski ir kārtējais prasību izvirzīšanas dokuments, kurā nav ne runas par kādu dialogu vai kompromisiem. Atliek vienīgi cerēt, ka šā dokumenta autori droši aizstāvēs savas domas arī turpmāk, kad iznāks kādas tiešākas darīšanas ar vēl pilnībā neintegrētajiem. Nākamais gads šajā ziņā solās būt iespēju pilns – tam pamats ir ielikts jau šogad."
Ījabs I. Brīnumu gaidot.