Pirms nieka 3478 gadiem, 26. aprīlī pie Megidas miesta tika smagi piekauta ēģiptiešu kompānija. Neko jau citu nevarēja gaidīt – iepērās Džehutimesu (inventarizācijas Nr.3.) ar savu brigādi pareketēt kanaāniešu tirgus bodītes, savukārt bodniekiem rekets nekad nav gājis pie sirds. Savācās tie neskaitāmos karapulkos (vairāk nekā 100 veči ar mietiem) un nežēlīgi piekāva dienvidnieku bandu. Atņēma jakas, džinsas un botas, dažs labs šķīrās no sava uz kredīta iegādātā aifona. Beigās vēl nācās bučot visu kadešiešu lielveikala direktora zābakus, lai tas atļautu četrrāpus vilkties mājup, fonā skanot megidiešu, mitāniešu un rēzekniešu nicinošajiem auriem un svilpieniem.

Uzvarētāji pat nenojauta, ka Džehutimess, norijis pazemojuma krupi, ir nolēmis nežēlīgi atriebties, izmantojot ēģiptiešu superieroci jeb mm. Pārradies mājās, boss uzreiz izsauca pie sevis virspriesteri, neļaujot tam nemaz pabeigt kārtējo no ikdienas trim priesrīšanās-nosnaušanās ceremonijām. Tam tika pavēlēts atlikt visu un ķerties pie masveida akmens stēlu izgatavošanas organizēšanas – tām jābūt varetnām, pulētām un ar iekaltu slavinošu tekstu par dižā Menhepera (t.i. paša Džehutimesa Lieliskā un Sevmīļā) vareno uzvaru pie Megido citadeles pār 100-150 kanaāniešu valdnieku koalīciju.

Spēle bija vienos vārtos. Kanaāniešu urlas tā arī nebija pacentušies ieviest kādu nebūt pieklājīgu rakstību un laikizturīgus datu nesējus – uz vecāku ikrīta aicinājumu doties uz skolu, atņurdot: “Man to dzīvē nevajadzēs!” Savukārt pēc 3000 un cik tur gadiem visā pasaulē skolēni gatavosies pārbaudes darbiem, kaļot galvā to, kā dižais Augš- un Lejasēģiptes faraons Tutmoss III (viņš arī Džehutimess, viņš arī Menhepers) lika bailēs un godbijībā trīcēt visai zināmajai pasaulei, civilizējot to un ieviešot nodokļu sistēmu.

Tā vēsture mums māca, ka pie zināmas attapības garaspēks finālā izrādās varenāks par karaspēku, un nekad nevari zināt, kas no skolā apgūstamā dzīvē patiesi noderēs. Un ne velti mm (masu mediji) tiek dēvēti par "ceturto varu".

No vienas puses, Nīderlandes karalistes zeme devusi Eiropas glezniecībai veselu plejādi “mazo” un “lielo” holandiešu. No otras puses, ne ar vienu citu glezniecības skolu muzeju un izsoļu namu eksperti neapietas tik uzmanīgi, kā ar Lejaszemju mantojumu. Jo nekādi nevaram zināt, vai, piemēram, Johana Vermēra glezna muzejā pie sienas ir viņa paša otas darbs. Un viss pateicoties Hana van Mēgerena (Henricus Antonius "Han" van Meegeren) spožajam talantam.

1889. gadā dzimušais Heinrihs pilngadību sasniedza kā spožu talantu apveltīts cilvēks, kuram ārkārtīgi patika gleznot un, kas nav mazsvarīgi, viņš to prata. Bet ne tajā laikā un ne tajā vietā. Visapkārt valdīja modernisti, futūristi, dadaisti un melnie kvadrāti, trīsstūri un pārējais Eiklīda mantojums, atsvaidzināts ar Lobačevska atziņām un celtniecības preču bodneiku piedāvājumu. Ko darīt? Kur likties?

Sākumā, noticējis gešeftterapijas koučingu pasaciņām, centās izsist sev vietu zem saules ar talantu un darbaspējām. Gleznoja no rīta līdz vakaram sev raksturīgajā neorenesanses reālisma stilā, bet krodziņā pie alus kausa gānīja visus kandinskus un pikaso. Bet kā zinām, ja tu uzspļausi pasaulei, tad tā to nemaz nepamanīs, taču ja pasaule uzspļaus tev – tu noslīksi. Tāpat ir arī mākslas pasaulē, kas tajā laikā strauji sāka transformēties mākslas tirgus virzienā. Tā nu mūsu Mēgerens neizbēgami nonāca sociuma apakšā kā nelabojams un nevienam nevajadzīgs lūzeris. Plus vēl pirmā lielā mīla un laulība apliecināja mūžseno patiesību: kur nabadzība pa durvīm iekšā, tur mīlestība pa logu ārā.

Tā nu mūsu varonis ar katru dienu kļuva aizvien neskūtāks, mati garāki un nemazgātāki, un garastāvoklis jo nīgrāks, bet aizvainojums uz pasauli un sajūta, ka no dzīves pienākas kas vairāk, tikai pieauga. Būtu tajos laikos pieejamas plašās internetu āres, viss būtu labi – poustētu Rubensa un Vermēra bilžu reprodukcijas, gānītos par cilvēces degradāciju, bet nedaudzie draudziņi “laikotu” un sniegtu sajūtu, ka neesi gluži Palle viens pats pasaulē. Taču šādas iespējas nebija.

It sevišķi Mēgerens, kā ļoti ticīgs cilvēks, pārdzīvoja, ka Vermēram praktiski nav gleznu ar reliģiskiem sižetiem. Tad nu viņš nolēma ko darīt lietas labā, proti, turpināt Vermēra darbu jaunā gultnē. Taču lai nebūt vienkārši atdarinātājs, viņš pievērsās tēmai visā nopietnībā (atgādināšu, ka puisis bija ellē talantīgs un visai labi izglītots). Viņš savā darbā izmantoja tikai no 17. gs. saglabājušos audeklus un rāmjus, izpētīja un jauca krāsas pēc vecajām receptēm, izvairoties no e-vielām, G5 stariem un ĢMO. Bez tam rūpīgi izdomāja arī leģendas, kā šāds Vermēra darbs varējis saglabāties nepamanīts. Vārdu sakot tas tev nebija klasiskais “paņemt avansu un notīties”, bet gan rūpīgs darbs un izpēte.

Rezultātā no aizmirstības augšām kā gaismas pils cēlās desmitiem Vermēra u.c. vēlīnās renesanses laikmeta autoru darbi. Eksperti sajūsmā sēca un dzēra sirdsdrapes, bet sabiedrības pīlāri nežēloja naudu, lai izpirktu nacionālā kultūras mantojuma kanonu. Savukārt Mēgerens nu dzīvoja kā niere taukos: nekustamie īpašumi Nicā, spiedzoši skuķi šampanieša baseinā, narkotikas un alkohols – viss tas, ko viņš bija pelnījis, taču dzīve un nesaprotošie laikabiedri bija lieguši. Sākumā gan esot bijusi doma atklāt sabiedrībai, kas tas viss ir viltojums – lai paņirgātos par ekspertiem un lietpratējiem, - taču naudas plūsma kaut kā iepatikās, tā kā sabiedrības neizglītotības atmaskošanu Mēgerens aizvien atlika uz vēlāku laiku.
Savas darbības virsotni Mēgerens sasniedza 1943. gadā, kad pie viņa ieradās pulciņš labāko mākslas ekspertu no Vācijas, un nopirka “autentisku” Vermēra gleznu “Kristus un tiesneši” priekš paša Hermaņa Gēringa kolekcijas.

Taču tas izrādījās arī klupšanas akmens… 1945. gadā amerikāņu militārie speciālisti pārņēma Gēringa mantojumu un kolekcijas, sākot rūpīgi noskaidrot to izcelsmes avotus. Te nu grāmatvedības papīros atrada, ka Vermēra gleznu “Kristus un tiesneši” nacistu bonza nopircis no kāda van Mēgerena. Kas tas tāds?

Un nabaga van Mēgerens, pa taisno no jauka triptiha ar blondām trīnēm milzu gultā nonāca karaliskajā cietumā, apsūdzēts par koloboracionismu un nacionālā mantojuma tirgošanu nacistiem. Bet par to sods denacifikācijas politikas vilnī draudēja aplam bargs. Loģiski, ka mūsu stāsta varonis aplam pārbijās un atzinās it visā – to visu veikuši nevis dižiem mazie holandieši, bet gan viņa čaklās rokas un vēlme ar viltojumiem graut nacistiskās Vācijas okupācijas varu. Nu vecā labā formula: “- Kāpēc iestājies tajā neliešu partijā? - Protams, lai grautu to no iekšienes!”

Sabiedrības izglītotāko daļu pārņēma kultūršoks. Eksperti, mākslas zinātnieki krita frustrācijā un asarās, kolekcionāri izmisīgi meklēja jaunus ekspertus kolekciju inventarizācijai, bet pats Gērings, uzzinājis, ka piekrāpts, iedzēra indi. Daudzi pat atsacījās ticēt notikušajam, un Mēgerenam nācās savā darbnīcā pierādīt savas grēksūdzes patiesību – dažu nedēļu laikā tapa lielisks līdz šim nezināms Vermēra šedevrs “Kristus un farizeji” (Jesus Among the Doctors).

Neviens labs darbs gan nepaliek nesodīts – tiesa piesprieda van Mēgerenam gadu ieslodzījuma par gleznu viltošanu. Nesagaidījis amnestiju, bez seksa un alkohola tā sirds neizturēja, un 1947. gadā mūsu varonis aizgāja aizsaulē, atstājot mums šo jauko stāstu. Taču cik no mūsdienās zināmajiem Vermēra darbiem patiesi ir oriģināli, droši nezina neviens.

Gaidu, kad beidzot skolmeistarus sāks vakcinēt. Ļautiņi gan baidās no blaknēm. Palūkoju internetos. Tie trombi, kas kādiem 0,0000001% tomēr parādoties, pamatā esot jaunām sievietēm smadzenēs. Abos šajos rādītājos esmu ārpus riska grupas.

Tālā 1855. gada 7. aprīlī Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karalistes ārlietu ministrs Klarendonas grāfs ziņoja premjerministram vikontam Palmerstonam par pēdējiem jaunumiem.
- No Kambas ziņo, ka Mbau valsts monarha Viņa Majestātes Takombau vunivalu armija kopā ar sabiedrotajiem no Tongas karalistes, Viņa Majestātes Džordža Tupou tuihapaju armiju, virsaiša Enele Maafu vadībā sakāvuši nelikumīgās Revas karalistes dumpiniekus, kurus komandējis to virsaitis Marojs…
- Džordž, kas ir visi šie ļaudis?
- Latvieši, tfū, kļūdījos! Fidžieši, Henrij.
- Un kur tas viss ir?
- Kaut kur aiz Jaunzēlandes.
- Ēēē… bet kāds mums ar to visu sakars?
- Viņas Augstība karaliene Viktorija, pēc pašu aborigēnu kvēla lūguma, apsolījusi viņus pasargāt no Francijas tīkojumiem.
- Hmm… šie… buntavnieki… kaut kā saistīti ar Franciju?
- Paldies Dievam, nē, Henrij. Tie ir viņu iekšējie ķīviņi, un mūsu iejaukšanās nav nepieciešama.
Sirmais vikonts Palmerstons domīgi pacēla viskija glāzi. – Dievs, sargi karalieni…

Tālā 1793. gada 6. aprīlī Francijas Nacionālā konventa deputāts Žoržs Dantōns, uzkožot siera fondī un iemalkojot apremonu, veica kārtējās piezīmes uz Konstitūcijas projekta malām. Tāpēc jau viņš bija Dižs Revolucionārs, ka visas šīs darbības spēja veikt vienlaikus. Kabinetā klusu ienāca Bertrans Barērs. Nostājies Datōnam aiz muguras, viņš, brīdi pavērojis, iebakstīja ar pirkstu manuskriptā: “Nevis s, bet gan z, savukārt te ir lieks r burts.”
- Ej, apsēdies pie sienas un netraucē, gudreli!, - īgni noburkšķēja Žoržs (katram zināms, ka fondī vienmēr tiek pasniegta karsta, nekad nav ēdama steigā), - Pabeigšu, varēsi pārrakstīt.
Barērs apsēdās krēslā pie sienas un iedziļinājās jaunākajā “Parīzes vakara ziņu” numurā. Šajā brīdī atkal atsprāga kabineta durvis, un tusnīdami (nebija vairs nekādi astoņpadsmitgadnieki), lielu koka kasti iestiepa Žans Fransuā Delmass, Žans Žaks Breārs un Pjērs Žozefs Kambōns.
- Kur nolikt? – nosēca Delmass.
- Pie sienas! – Dantōns norādīja ar dakšiņu.
- Parakstīties vajag! – nogāŗdza Breārs.
- Vēlāk, pirksti taukaini! Pasēžiet maliņā, pagaidiet.
Pēc tam atvilkās Luijs Bernārs de Morvō (palūgt spalvu un tinti), Žans Batists Treijārs (atgādināt par 50 franku kāršu parādu), Žans Žaks Delakruā (pavaicāt, kur ir Robespjēra kabinets) un Robērs Lendē (sajaucis durvis). Visiem Dantōns lika apsēsties pie sienas. Neviens neuzdrošinājās iebilst. Tā radās vēsturē pirmā Sabiedrības glābšanas komiteja.

"(..) Projekta laika ierāmējums 1870. gadu nosaka kā sākuma punktu, kad sievietes pozīcija Latvijas sociālajā un kultūras jomā gūst uzmanību ar diviem svarīgiem notikumiem: Karolīne Kronvalde, pašizglītota latviešu aktīviste, atklāj diskusiju Latvijas periodikā, aizstāvot sieviešu tiesības uz izglītību un brīvību no tēvišķiem ierobežojumiem, un pirmās latviešu sieviešu dramaturģes Marijas Pēkšēnas luga “Ģertrūde” uzvar oriģināldrāmas konkursā (..)"

Interesanti. Pēc 12. minūtes. Vienīgais, mazliet žēl, ka tiek ieturēta klasiskā nacionālmarksisma tradīcija likt vienādības zīmi "sieviešu vēsture Latvijā" = "latviešu tautības sieviešu vēsture". Saprotu, ka zemnieku sieviešu emancipācija ir līdz šim ignorēta. To noteikti ir jāpēta, lai aizpildītu šo "balto laukumu" vēsturē. Bet jāatceras, ka tā ir tikai maza daļiņa no sieviešu vēstures Latvijā kā tādas. Jau krietni pirms diskusijas dalībnieču izvēlētā sākumpunkta no dievzemītes sievietēm pasaulē zināmas virkne "smagsvara" personību, kuras visnotaļ ietekmējušas sava laika sabiedrību, politiku un kultūru. Kaut vai Doroteja de Taleirana-Perigora (1793-1862), Vīnes kongresa "lauvene", kura ar vēdekļa mājienu karaļus padarīja par hercogiem, bet hercogus - par karaļiem, un mainīja valstu robežas; Elizabete fon der Reke (1754-1833), kuras literāros sacerējumus plašāk zināja un zina tālajā Eiropā, nekā provinciālajā dzimtenē; dzejniece Sofija Švarca (1754-1789) un daudzas citas savā laikā visai ievērojamas, bet mūsdienu tradīcijā aizmirstas sievietes Latvijas vēsturē.

Tālā 1681. gada 4. aprīlī Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II pieņēma audiencē godalgotā admirāļa Viljama Penna dēlu, Viljamu Pennu junioru. Tronim īsta labuma no šī nebija – kvēkers un pacifists, - taču tēvs lūdza, tam atteikt nevarēja. Tā nu nācās izsniegt jaunajam cilvēkam diplomu par tiesībām doties uz Jauno Pasauli un tur ierīkot domubiedriem koloniju.
- Kādu nosaukumu ierakstīt? – visai skeptiski vaicāja Viņa Majestāte.
- Pensilvānija! Penna mežu zeme! – lepni izriesa krūtis topošais kolonizators.
- Nu protams, kā gan citādi, - karalis vīpsnājot pamāja ar galvu skrīverim.
Tikko kā sulaiņi bija izvadījuši admirāļa atvasi pa durvīm, aiz tām atskanēja knada un klusinātas lamas.
- Kas tur notiek? – Anglijas, Skotijas un Īrijas karalis Čārlzs II īgni paraudzījās uz izejas pusi.
Spraugā parādījās sasārtis kambarkunga ģīmis ar nošķiebtu parūku pār kreiso aci.
- Jūsu Majestāte, te laužas iekšā lords Vermonts, skvairs Rods Ailens, misis Konija Kotikuta, nebalts kungs Čūsetss un kaut kāds mens! Arī grib atļaujas dibināt savas kolonijas.
- Lai stāv rindā, bauri! Lai stāv rindā! – karalis uzbrēca uz durvju pusi. – Jūsu ir daudz, bet es te aiz letes viens!

- Kas bija "Linča tiesa"?
- Tā bija cancel culture 19. gadsimtā, kad visiem bija kolti un vinčesteri.

Tālā 2021. gada p.m.ē. 27. martā dižais Alkmēnes un Zeva dēls devās izpildīt Euristeja rīkojumu un glābt Atēnu polisu. To jau gadu desmitus terorizēja laupītājs Birukrātuss, pilnībā paralizējot Hellādas centra attīstību. Katram bija skaidrs, ka ja tas tā turpināsies, tad līdz Milētas skolai, Platōna akadēmijai un Feidija skulptūrām nenonākt – ar Birokrātusu kaut kā vajadzēja tikt galā.
Atikas iedzīvotāji kaisīja lauru lapām varoņa ceļu, no sirds vēlot tam uzvaru, kaut tā dziļi sirdī neviens neticēja, ka pasākums izdosies. Jebkuru tirāniju un dēmokrātiju ir iespējams savadīt, taču nevienam līdz šim, pat dižajam Kronam (sic!), nebija izdevies kā iegrožot birokrātiju.
- Nāc ārā, pelēkais cūka! Cīnīsimies! – ieaurojās Herakls, nonācis pie Birokrātusa citadeles, svina pelēka kluča zaļo pakalnu vidū, ar kuru salīdzinot pat Mikēnu lauvu vārti šķita draisks un krāsains bērnu karuselis.
- Nepieņem! – trešā stāva logā parādījās pelēkā hitonā tērpies stāvs, nozibsnījot zelta briļļu rāmi. – Pieņemšanas laiks ir no 14:14 līdz 16:15.
- Hā! Pagaidīšu! – atsaucās Herakls, paklājot Nemejas lauvas ādu, lai būtu kur piesēst.
- Katra pāra mēneša pirmajā un divdesmit pirmajā datumā. Tikai tevi viņš tāpat nepieņems, jo izziņas nav.
- Pie Lernas hidras astes! Kāda vēl tev izziņa?!
- Izziņa, ka esi sapotēts. Pret kovidu.
- Es esmu dievs! Man nekādas izziņas nav nepieciešamas!
- Aha, zinām tādus, staigā bez izziņām, pēc tam vēl izrādās, ka nodokļu parāds ir. Ejiet, cienījamais, un sakārtojiet dokumentāciju, pirms nākt šurp.
- Es tev tūlīt!!! Varonis ieaurojās, savicinot savu žuburoto kaujas vāli, taču runātājs jau bija aizvēris logu. Iekšā ēkā tikt arī neizdevās. Priekšā bija ļoti stingrs sardzes tantuks, bet Heraklam nebija maskas, bahilu un baltas hlamīdas…
Tā nu trīspadsmito varoņdarbu neizdevās veikt, par ko sengrieķu mīti un varoņteikas kautri klusē, un arī Kūns savā monogrāfijā ignorē.