Noskatījos filmu "Klase": https://www.imdb.com/title/tt1068646/?fbclid=IwAR0DB7kAtkKd-kQoeixU67h-BRFa1DoSXpgnAhonu_RlunFYn0kRQ-bUSmA

Par skolmeistara gaitām Francijā. Vērojot, kā tiek atainota turienes zemākā līmeņa proletariāta skolas apmeklētāju (skolēnu) uzvedība, var redzēt, no kurienes mūsu tīņi kopē žestus un izturēšanās manieri.
Taču interesantāk šķita lūk kas. Proti, filmas režisora skatījums uztur arī šeitan populāro mītu par skolu kā "audzināšanas" iestādi un skolotāju kā "audzinātāju", kuram ar uz 5 min satiktu tīni jāveic to, ko mājās vecāki nespēj. Nu tur rādīt piemēru, mierināt, dot padomiņu utt. Skolotājs nevis sniedz zināšanas un palīdz iemācīties tās izmantot, bet gan pilda bērnudārza audzinātāja funkcijas: skraida pakaļ grūtgalvīšiem, sakārto visu aiz viņiem, aizstāv pret pieaugušo cilvēku baismo pasauli, kas no šiem prasa kādu nebūt "negribu" pārvarēšanu. Un ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons.
Filmā neredzēsiet, kā skolotājs gatavojas nodarbībām, kā cenšas sīkajiem ko jaunu parādīt, kā šie ko jaunu iemācās konkrētajā mācību priekšmetā. Skolotājs ignorē tos, kas patiešām kā nebūt mācās - tie ir tikai fons. Skolotāja funkcijas ir ņemties ar muļķīšiem, izklaidēt tos un "ieinteresēt" - ar šiem jauki papļāpāt, izmantojot tikai skolēnu esošo zināšanu (nezināšanas) bāzi, būt par mentoru tīņu pubertātes vētru savstarpējās attiecībās. Vidusskola skola kā bērnudārzs.

Tālā 1648. gada 15. maija rīts Minsterē sākās briesmīgi.

Spānijas karalistes delegācijai, kas te jau dzīvojās vairākas nedēļas, risinot miera sarunas ar nīderlandiešiem par astoņdesmit gadus ritējušā kara beigšanu, brokastīs tika pasniegta vien vārīta ola un glāze ūdens! Sagādnieki izmisumā plēsa parūkas: visā apkaimē dienas jājiena attālumā nekur nav spējuši atrast nekā ēdama! Nav ne šķēlītes hamona, ne garneles un safrāna paellas bļodiņai, ne tapas un (pats traģiskākais) pat ne lāses heresa! Vienlaikus arī Lejaszemju štathalteri netālu esošajā Osnabrikā jutās tikpat neciešami. Ne stampota, ne marinētas siļķītes! Pat šķēlīti māsdama kalpotāji nav spējuši atrast. Nemaz nerunājot par kausu putojoša lāgerīša.

Vietējie plātīja rokas un ko stāstīja par apstājušos loģistiku – musulmaņu pirāti sirojot jūrjā līdz pat Islandei. Nu un piedāvā tīrās šausmas, ko neviens civilizēts cilvēks mutē neliks pat nāves draudu priekšā, proti, asinsdesu ar brūkleņu ievārījumu, cūkas kāju ar štovētiem kāpostiem, bet pa virsu savu derdzīgo šņapstu.

Visiem bija skaidrs, ka komandējums pārvērties par ārprātu, un tam jāpieliek punktu. Uz pēcpusdienu Minsteres miera līgums tika parakstīts.

Vakarā Minsteres bīskaps Bavārijas Ferdinands un Osnabrikas bīskaps Vilhelms fon Vartenbergs pie vakariņu galda, kas vai lūza no hamona un tapas maizītēm, māsdama rituļiem, paellas katliem, stompota un siļķu bļodām – to visu iepriekšējās dienās bīskapu ļaudis bija konfiscējuši to valdījumos. Un apsprieda pie heresa glāzes, ka ņemot vērā cilvēka grēcīgo dabu un vājības, karus var izbeigt ātrāk, nekā barojot rijīgu sūtniecību varzu to bezgalīgās pārrunās.

Tālā 1626. gada 6. maijā, apmierināts ar dzīvi kā iznārstojis Sumatras zilonis, jaunās Nīderlandes gubernators Peters van Minvits lika sulainim raut vaļā īpaši svinīgiem gadījumiem paglabāto “Pooka” alus muciņu. Sajūsmai bija pamatots iemesls, proti, tupie manahatu cilts iezemieši nupat pārdevuši lielisku salu Hadsonas upes grīvā jaunās kolonijas dibināšanai. Un tas viss par nieka 60 guldeņiem! – Te plauks un zels dižākā pilsēta, kas valdīs pār pasauli! – apmierināts gruzināja Minvits, izbaudot apiņu rūgtumiņu un gatavojoties rakstīt atskaiti štathalteram uz Amsterdamu.

Tajā pašā laikā manahatu cilts vadonis Veiklā Zebiekste atvēra acteku darinātu sarkankoka lādīti, kurā uzmanīgi ielika no hollanderiem nupat saņemto apliecinājumu par pirkumu.

Lādīte bija gandrīz pilna ar jau nodzeltējušām, un arī ar gana svaigām papīra lapām, kuras klāja gan spāņu, gan portugāļu, gan franču, gan zviedru, gan angļu, gan dāņu valodās rakstīti teksti. Pašā apakšā bija pat pergamenti ar arābu un latīņu burtiem, kā arī zīda loksne ar ķīniešu hieroglifiem. Bet vadoņa lepnums, protams, bija Kurzemes bērza miza ar rūnu rakstu, ko izlasīt spējis vien tā autors Leifūrs Eiriksons. Šī miza, kā jau dabas mīļotājam, vadonim patika pat labāk par zem tās esošo papirusa loksni un apdedzināto māla plāksnīti ar ķīļrakstu.

Vadonis uzkabināja uz deguna no Venēcijas atvestos apaļos stikliņus raga ietvarā, un paņēma skaitīkļus. – Tā, 100 un 50, plus 230 un 45, plus 500 un vēlreiz 100, plus 60… Beidzot! Nu kazino atvēršanai nepieciešamā summa mums ir. Jāpasauc mazdēlu, Veiklos Pirkstus, lai ķeras klāt pie projekta, Viņa mazdēli parādīs bālģīmjiem reptiloīdiem, kam tad īsti šo zemi novēlējis Dižais Gars Manitū…

Tālā 1494. gada 3. maija rītā starptautiskā transatlantiskā zinātniski pētnieciskā ekspedīcija Kristobala de Kolona (kuru dažviet zina arī kā Kristoforu Kolumbu) vadībā, atklāja Eiropas ģeogrāfiem vēl nezināmu zemi.

To ieskāva saldskāba migla, kurā viena pēc otras skatieniem izgaisa trīs laivas ar jūrniekiem, kurus nosūtīja izlūkot piekrasti. Vēlā pievakarē atgriezās tikai viena. Tās matroži sarkanām acīm, kā mēnesi gavējuši metās rīt cūkgaļu un sausiņus, pa virsu uzdzerot kausiem ūdeni. Uz iztaiujāšanu nespēja atbildēt – muļķīgi ķiķinādami, murmulēja kaut ko pavisam nesaprotamu.

Kad beidzot vienu no tiem izdevās ar kāju spērieniem, pāris spaiņiem okeāna ūdens un bocmaņa piecstāvīgās kastīliešu izloksnes demonstrējuma dabūt kaut cik adekvātā stāvoklī, pats dons admirālis šim uzbrēca: “Kas tā par zemi?!” Matrozis, stulbu smaidiņu sejā, sapņaini izbolīja acis un, sitot ar knipjiem vieglu ritmu iedziedājās: “Džā-mai-mai-ai-ai-ai-kā-ā-ā-ā…”

Tālā 305. gada 1. maija pievakarē sēdēja augstākās varas iemiesojums, imperators Gajs Aurēlijs Valērijs Diokletiāns un izmisis prātoja, ko lai tādu izdomā, lai iepriecētu pavalstniekus un pārsistu popularitātē vlogeri influenceri Kendiju?

Varētu patrenkāt pavalstniekus kristiešus, kas visnotaļ iepriecinātu pavalstniekus pagānus. Taču pat ezītim skaidrs, ka paši kristieši par šādu pavērsienu sajūsmā nebūs un savu imperatoru neslavēs. Bet vairojas šie kā trusīši, kas nozīmē visai ievērojamu reitinga lejupslīdi.

Varbūt sarīkot kādu īsu un uzvarām vainagotu blickaragājienu pret kādiem ziemeļu sleiviem? Tā jau būtu smuki atgriezties mājās caur jaunu triumfa arku, pa priekšu dzenot vareno karalaupījumu – pārdesmit slinkus vodkas dzērājus, - tauta gavilēs. Taču pirms tam būs jāpaaugstina nodokļus, lai armiju sagatavotu pasākumam, bet nodokļi nekad nevienu pavalstnieku nav iepriecējuši, lai cik ļoti patriotisks šis būtu.

Varētu pazemināt nodokļus? Par to Romas tauta un senāts priecātos pat vairāk, nekā par pāris simtiem ziemeļos salaupītu kārnu cūku, taču sabēdāsies valsts nodokļu iekasēšanas dienesta maģistrāti, kuru savairojies tik daudz, ka pat Jēzus apustuļi skaudībā aiz stūra nervozi smēķē.

Dilemma… Imperators sajutās kā Sizifs, iedzīts stūrī – dari ko darīdams, vienmēr kādam tas nepatiks. “Tak lai piš viņus zirgs! Noriebies man tas viss kā rūgta nāve!” – augusts pielēca kājās un spēra pa augļu vāzi.

2. maija pusdienlaikā Nikomidijas forumā saucēji izsludināja pavalstniekiem jauno vēsti, proti, imperators Diokletiāns nolicis pilnvaras un devies dzīvot provincē kā privātpersona. Audzēšot vīnogulājus un spēlēšot vakaros ciema tavernā šahu. Pavalstnieki vētraini aplaudēja, pa brīdim uzmanīgi pašķielējot uz garām slinki slājošo pretoriāņu patruļu.

Attālinātā mācīšanās, par ko tā sašutuši daudzi vecāki, tikai kā lakmusa papīrs uzrāda reālo skolēnu spēju mācīties, par ko viņu vecāki lielāko tiesu iepriekš pat nenojauta.
Tie skolēni, kas nekad neko paši nav darījuši, un arī klātienē negribīgi un pavirši pildījuši klasē uzdoto, tie attālināti mājās nemācās vispār. Neviens cirks no skolotāju puses šos neieinteresēs. Vecāki sašutuši, jo nu viņiem jādara to, ko šie deleģējuši skolai, proti, beidzot jāaudzina savu atvasi.
Savukārt tie skolēni, kam pielecis, ka vieglāk ir laikus izdarīt, jo tad viņus liek mierā un ir daudz brīva laika draudziņiem un blēņām, tie attālināti darbojas lieliski. Rezultātā redzam, kā klātienes pelēkā un daudzmaz viendabīgā masa (katrā klasē 3-4 gudrīši, 3-4 muļķīši un vidusmērs) zināšanu apguvē strauji separējas trijos visai atšķirīgos līmeņos.

Jāpalūkojas būs literatūru par tēmu, kad būs brīvs brīdis, taču man rādās, ka tā klišeja par agresīvajiem baltajiem kolonizatoriem, kas ieradās un padzina iezemiešus no to zemes, tik melnbalta varētu arī nebūt. Pirmajā acu uzmetienā redzam, ka eiropiešu kolonijas ar pārceļotājiem (es te ne par tirdzniecības faktorijām) radās tur, kur nekādu iezemiešu īsti nebija.

Piemēram, Austrālijā kolonisti apmetās un sāka apstrādāt zemi auglīgajā piekrastē, kamēr aborigēni pamatā dzīvoja dziļāk kontinentā bušā kā klejotāji vācēji. Dienvidāfrikā tas pats – āfrikāneri (jeb būri) apmetās praktiski neapdzīvotā teritorijā – kādu gadsimtu pirms viņiem nemitīgajos bantu cilšu iebrukumos tur mītošās koisanu ciltis bija praktiski izkautas, bet bantu bija tādi paši ienācēji kā būri, tikai no otras puses. Tas pats Ziemeļamerikā. Lielā prērija bija neapdzīvota. Klejoja tur kāds pārītis mazskaitlīgu un primitīvu vācēju, taču uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tad spāņu kolonijās ieguvuši zirgus, prērijā ieradās visādi apači, krī un siu. Izkāva nedaudzos sakņu vācējus un sāka nežēlīgi klapēt viens otru. Tb kad tur parādījās pirmie baltie pārceļotāji, tie iekļuva pašā kautiņu burzmā, jo teritorijas vēl nebija sadalītas – eiropieši tur bija tādi paši ienācēji, kā sarkanādainie.

Vienīgās plaši kolonizētās teritorijas, kuras jau bija aizpildītas uz eiropiešu parādīšanos, bija Centrālamerikā un Dienvidamerikas rietumu piekrastē. Kur vēl?

Tālā 1578. gada 27. aprīlī, Eiropas kurtuāzisma centrā Parīzē, Kelī grāfs Žaks de Levī pauda satiktajam Angāras baronam Šarlam de Balzakam svarīgu informāciju, proti, ka uzskata de Angāru par derdzīgu mērgli. Tas notika akurāt piecas sekundes pēc tam, kad Angāras barons Šarls de Balzaks saviesīgo sarunu uzsāka ar komplimentu, ka Levī grāfienes dupsis labāk izskatās bez kleitas, nekā ar. Garām ejošais de Levī draugs, Sensaforēnas un Ampujas marķīzs Luijs de Možirōns pajokoja, ka ja dvēsele degot liesmās, to varot apdzēst tikai mucu alus vai asinīm. Uz ko cits garāmgājējs, de Balzaka draugs, Reiberakas vikonts Fransuā de Edī augsprātīgi piebilda, ka alu dzerot tikai bauri. Tas nezin kāpēc šausmīgi aizskāra de Možirōnu, kurš iespēra vikontam pa pautiem. Uz Alpu strēlnieka cienīgo jodelēšanu noreaģēja divi traumētā snoba draugi , izlienot no parka krūmāja - Livaro barons Gijs de Arsē un barons Šarls de Šombērs ar atkailinātiem… rapieriem. Sākās slavenais minjonu duelis. Tālāk jau lasāt paši vikipēdijā - Duel des Mignons.