Tālā 1631. gada 30. maija rītā Parīzes iedzīvotājus no rīta pamodināja nevis ierastie cūku kviecieni un uz tirgu divričus velkošo ēzeļu māvieni, bet gan simtiem puišeļu, kas skraidīja pa ielām, skaļi klaigājot:
- Habsburgu fošisti nogremdējuši miermīlīgu kaujas galeru, kas nekādi nebija iepeldējusi Reinas alemaņu krastā lai pārtvertu burgundiešu vīna liellaivas!
- Vēlēšanas Apvienotajās provincēs starptautiskā sabiedrība un Tas Kungs neatzīst par leģitīmām!
- Alemaņu banderolandsknehti ar nāves draudiem piespieduši elzasiešu zēnu pakārt nēģeru kaķi!
- Varonīgie Gaskoņas muitnieki sabradājuši trīs atrastos kontrabandas apelsīnus!
- Moskovitu migranti atkal sarīkojuši ielu nekārtības, izvarošanas un citus posta darbus Žečpospoļitā! Nākamajā gadā tiks sasaukts Seims problēmas apspriešanai!
- Angļu zinātnieki atkal neko nav atklājuši!
- Lutura maldu mācības sekotāji sākuši dedzināt raganas!
- Kardināls Rišeljē apstiprināja, ka ja Bretaņa ir mūsu, tad arī Lielbretaņa aiz kanāla ir vēsturiski mūsu!
Ko tādu līdz šim nemanījušie un samulsušie parīzieši steidzās ārā no saviem mājokļiem uzzināt, kas noticis, un uz ielas par 1 sū varēja iegādāties pašu pirmo “Le Gazette” numuru. Tā 31. maijā sākās masu mediju laikmets, parādījās ceturtā vara pār ļaužu prātiem.

"For those who are wondering how the Democrats’ “Equality Act” – requiring people to be treated according to their gender identity -- will operate if passed, we’re getting some foreshadowing from California. On January 1, a law went into effect holding that state prisoners must be housed in a facility consistent with their gender identity, regardless of their anatomy. To date, 261 prisoners – 255 of them biological men – have asked to be relocated."

Nav ne jausmas, cik tas ticami (New Yourk Times to nepiemin), taču, zinot pedagoģiskās pāraudzināšanas sēdiestāžu auditoriju, visnotaļ pieļauju, ka ziņa nav feika. Burlakas visos laikos un vietās izrādījuši apbrīnojamu attapību izmantot "lohu" lētticību un nespēju prognozēt savu labo ieceru realizāciju praksē.

Krusta karš pret “balto vīriešu dominanci”, ko pēdējās desmitgadēs aktivizējuši margināļi, man šķiet, ir bīstams viņiem pašiem. Taču pūlis nespēj prognozēt savas rīcības sekas.

Liberālisms kā tāds, kas devis iespēju tiem paust savas pretenzijas, cīnīties par tiesībām utt., ir tikai un vienīgi “balto vīriešu” radītās Eiropas civilizācijas produkts. Tikai šajā civilizācijā, kuras pamatā ir personas respektēšana un individuālisma kults, iespējams uzturēt toleranci pret netradicionālām, t.i. anormālām minoritāšu grupu prasību izpausmēm.

Nevienā citā lielajā civilizācijā tā visa nav. Ne Eirāzijas lielākajā daļā (postsovetiskā zona), ne Centrālāzijā, ne Austrum- un Dienvidāzijā, ne islāma pasaulē, ne melnajā kontinentā. Nekur pasaulē, izņemot Eiropas civilizācijas zonu, šie -ismi nevarēs pastāvēt. Tikko kā sabruks “balto vīriešu” civilizācija, izgaisīs arī visas šīs iespējas. "Balto kolonizatoru vergturu" pieminekļi, muzeji, institūcijas un savstarpējo attiecību likumsakarības būs sagrautas, bet zārks jau tukšs nepaliks. Nebūs šīs eiropeiskās civilizācijas, nāks vietā cita. Bet citā civilizācijā nebūs vietas nekādiem tur blm'iem, grīnpīsiem un feminismiem.

Tāpēc, lai cik censtos būt iecietīgs un empātisks, ar netīksmi raugos, kā salašņu pūlis pieprasa sev kvotas, demolē pieminekļus, cenzē rakstītu un runātu vārdu. Es saprotu emocionālo vēlmi justies taisnīguma ieviesēju avangardā, taču manuprāt tie ļautiņi zāģē zaru, uz kura paši sēž.

P.S.
Man aizdomas, ka reakcija, kas sevi dēvē par konservatīvismu, patiesībā ir tīrs neopuritānisms - tie paši vēži, tikai citā kulītē.

Lielas daļas skolēnu sekmes būtu visai katastrofālas, ja vērtējums būtu objektīvs. Taču, kā aicina mīlīgi noskaņotas tantītes, mēs nedrīkstam traumēt bērnus - viņiem jādod laimīgu bērnību. Taču kāda var būt laimīga bērnība, paliekot uz otru gadu? Nu un skolai slikti rādītāji. Tāpēc velkam aiz ausīm uz nākamo klasi, kaut visiem iesaistītajiem ir skaidrs, ka bērns nav mācību vielu apguvis un nav progresējis. Savukārt bērni apgūst viltus dzīvespratību: var nemācīties, var nerakstīt pārbaudes darbus, pietiks ar 2-3 konsultācijām jūnijā, lai tevi pārceltu uz nākamo klasi un viss varētu sākties no gala. T.s. pagarinātais mācību gads slaistiem ir tīra fikcija. Kurš gan ticēs, ka skolēns, kurš neko nav mācījies, nedēļas laikā spēj apgūt vielu, būt tajā kompetents, ja apguvei paredzēts gads?
P.S.
No palikšanas uz otru gadu neviens nav nomiris. Drīzāk gan patiesi ko apguvis. Vienīgi vecākiem kauns.

Tā nu sanācis, ka tekvondo ir Olimpisko spēļu sporta veids, un Pujeņu ciemā visiem kinderiem vajadzēja nodarboties ar šo sportu – tā lēmusi ciema valde. Kā zinām no klasiķiem, runas vīriem spēks rokā, kā tie lems, tā būs. Bet visā ķērpju valstī tekvondo bija viens no nodarbošanās veidiem – ar to ļaudis pelnīja sev iztiku.

Dzīvoja ciemā savu vecāku ligzdiņā arī Jēcītis. Puišelis bija mazs, nākotnes izjūta kā kāmītim – makismums dienu uz priekšu. Dzīvē noderēs? Kad tas vēl būs? Tik tālu Jēcītis pat iztēloties nespēja. Daudz interesantāk bija braukāt ar ričuku un diņģēt vecākiem jaunas brenda sporta kediņas.

Tā nu arī Jēcītis trenējās līdz ar visiem ciema bērniem. Taču slinki. Uz treniņiem gāja, jo nevarēja neiet, taču grupā vilkās nopakaļus, ko darot tikai tad, kad treneris bargi lūkojās uz viņa pusi. Attiecīgi, ar laiku pārējie gan skrēja ātrāk, gan kājas cilāja augstāk, gan rokām vicinājās veiklāk. Jo katram skaidrs, ka ja gribi augstu lēkt, nāksies daudz un dikti lēkāt.

Jauno tekvondistu prasmes tika novērtētas ar dažādas krāsas jostām. Kāds prasmju līmenis, tādas krāsas josta. Arī Jēcītim bija josta. Kā visiem – balta. Jēcītim nebija nekādu iebildumu. Kimono bikšeles nost nešļuka. Taču Jēcīša mātei gan tas bija svarīgi, jo kaimiņienes Jančukam jau bija dzeltena josta, viņmāju Annelei – zaļa, bet tās nejaukās Ontužānes kverplis pat ar sarkanu dižojas! Tā nu pēc kārtējām pārbaudes sacīkstēm, pēc kurām daudzi bērneļi pārgāja nākamajā līmenī ar attiecīgu jostu, Jēcīša māte kļuva nikna un rakstīja trenerim vēstuli.

“Kāpēc Jēcītim vēl joprojām ir baltā josta, ja visi viņa vienaudži jau sanēmuši krāsainas? Iesaku trenerim pārskatīt savu metodiku, jo redzu, ka tā ir aplama. Jūsu metodes manā Jēcītī ir nokāvušas visu interesi par tekvondo, kaut viņš par to interesējies kopš dzimšanas. Ja Jēcītis nesaņems krāsainu jostu, vērsīšos ar sūdzību pie ciema padomē pie runas vīriem un sievām – lai pārbauda trenera kompetenci un piemērotību amatam!”

Treneris gan mēģināja skaidrot, ka jostas krāsa nenozīmē vecumu, bet gan prasmes, taču velti. Beigās apspriedās ar kolēģiem un mīļā miera labadiņ iedeva Jēcītim dzeltenu jostu. Jēcītis bija priecīgs – ticis pie jostas, pat nepievelkoties pie stieņa. Māte bija priecīga: visi nu redz, ka Jēcītis ir savam vecumam laba līmeņa sportists.

Treneris gan pie sevis nodomāja, ka puikam būs grūti pēc treniņu skolas absolvēšanas izejot ar melno jostu ringā pret tādiem kas to nopelnījuši sūrā darbā. Attiecīgi ir spēcīgāki, veiklāki un daudz agresīvāki. Taču neko neteica. Dzīves pieredze rādīja, ka ar mātēm, kuras mīl savus Jēcīšus, labāk nestrīdēties. Tām neviens tekvondo meistars pretī stāties nespēj.

Ik pa brīdim redzu vaimanas, ka “tauta degradējoties”. Manuprāt tās ir muļķības. Tauta jeb pūlis visos laikos bijusi interešu “maizi un izpriecas” līmenī. Mainījies vien maizes un izpriecu apjoms. Kultūra vienmēr un visur bijusi elites prerogatīva. Taču elite, tā gan var atbilst savam statusam, bet var būt elitāra tikai sev pieejamo resursu un varas ziņā. T.i. elite, tā gan var degradēties.

Man ļoti nepatīk Miloša Formana filma “Amadejs”. Tā iemesla dēļ, ka režisors, atbilstoši valdošajam ideoloģiskajam trendam, piedēvē 18. gs. elitei mūsdienu pūļa attieksmi un vērtības.
Filmā kā zīdā ietērpti lumpeni attēlotie Vīnes aristokrāti patiesībā katrs tehniski vairāk vai mazāk gana labi spēlēja kādu mūzikas instrumentu. Šī prasme gluži vienkārši bija viņu izglītības daļa. Pie tam lielākā daļa orientējās mūzikas vēsturē un stilos labāk par Mozartu. Līdz ar to viņi prata novērtēt provinces brīnumbērna spožo talantu, ar baudu klausījās tā mūziku un maksāja ar zelta monētām par šo iespēju.
Taču Formans, lai izpatiktu pūļa gaumei (a la “ja hercogieni noģērbj pliku, to neatšķirt no virtuves ķēkšas”), aristokrātus attēlo kā “Globe” apmeklētājus, kuri pirž, šņaukājas, skaļi pļāpā, grauž popkornu un neko nesaprot no izrādes.

Šostakovičs atmiņās piemin kā pašsaprotamu, kā 19. gs. beigās kādā Krievijas provincē izklaidējies vietējais sabiedrības krējums: gubernators, policijas priekšnieks, skolu uzraugs u.c. augstākie ierēdņi kopā pasēdēšanā spēlējuši Mendelsona oktetu. Un komentēja: “Ja šodien Rjazaņā vai kādā citā pilsētā sanāktu kopā izpildkomitejas priekšsēdētājs, milicijas priekšnieks un partijas izpildkomitejas sekretārs, ko gan šie varētu atskaņot?!”

Ja ņem vērā, ka merikas atklājējs dons Amerigo Vecpuči (Amérigo Vespucci; 1454-1512) bija baltādains kolonizators, vai nav vēl parādījusies trendā vēlme likvidēt šo vēsturisko netaisnīgumu un pārdēvēt kontinentu, piemēram, par Floidžordžiju, bet valsti par Floidžordžijas Savienotajām Valstīm?

Metodoloģijai ir jāpalīdz izziņā, nevis izziņu jāpakļauj metodoloģijai.

Nav briesmīgāka ļaundara par darbīguma pārņemtu muļķi, kurš nolēmis pasauli darīt taisnīgāku.
Visnotaļ cienījamā arheoloģe Megija Spaivija-Folknere (Maggie Spivey-Faulkner, Dr. grādu aizstāvējusi Vašingtona universitātē Sentluisā, šobrīd Alberta universitātes Edmontonā mācībspēks) ir viegli šokēta. Savā FB kontā noraud gaužu neizpratnes asariņu zem atslēgas. Proti, saņēmusi recenziju par viņas un līdzautoru publikāciju, kurā pamatdoma ir, ka šitas viss nekam neder, jākancelē, jo raksta autori esot “baltie arheologi-kolonizatori”. Tas arī ir vienīgais arguments. Tagad nu meklē citus recenzentus, kas būtu mazliet tuvāki zinātnei.
Pikantākais tajā visā ir, ka Megija pēc rases piederības ir indiāniete no pidi cilts (Pee Dee Indian Tribe of Beaver Creek), un vēsturei pievērsusies, lai nestu baltajai pasaulei vēstījumu par indiāņiem. ;)
Nu ko lai saku? Labu gribot, izlaiduši džinu no pudeles, un tagad atpakaļ to tajā iedabūt būs grūti.

- Labs skolotājs jebkuru bērnu ieinteresēs savā priekšmetā tā, ka bērns ar prieku mācīsies!
- Protams. Gluži tāpat, kā labi vecāki itin viegli bērnu ieinteresēs no rīta laikus celties, saklāt gultu un izmazgāt istabu tā, ka bērns ik dienu trallinās pa māju, gan traukus mazgādams, gan sunīti pastaigā izvezdams.