E-klasē barga priekšniecības vēsture, ka lieku ko darīt tiem trim slaistiem vasarā, kuri visu pavasari nav bijuši nevienā mācību stundā un nav vēruši mācību grāmatu vaļā: "Ja skolēnam arī paliks nesekmīgā atzīme gadā, tad viņu vienalga pārcelsim nākamā klasē un Jums nākamā gadā būs jāizstrādā speciāls plāns - kā viņš apgūs iekavēto."
Visi ministri/es un reformas izčākst, sastopoties ar realitāti, kuras vārds ir leģions. Un ne par kādu konkurētspējīgu pamatizglītību dievzemītē vēl gadu desmitus nebūs vērts muti dzisināt.

Tālā 1111. gada 5. jūnija Mazbrehunu klostera hronists Pimens Ņestorovs sēdēja savā cellē, apdomājot dienas notikumus.

Rīts sākās ar lielu troksni, kad dižais Rjurika pēctecis kņazs Pistopolks dzinās ar siksnu rokā pa palātām pakaļ izmisumā spiedzošajai kņazienei Bodrotratai, aurojot: “Es tev rādīšu, kurvas meita, ko nozīmē pārsniegts kredīts pie urmaņu tirgotājiem!” Noķēris Viņas Gaišību, kņazs sagādāja tai lielas ar pašcieņu un cieņu nesavienojamas traumas uz dibena vaigiem, kas raisīja sašutumu bajāru domē. Pareizāk, tās gados jaunākajā daļā, kura ļoti cienīja daiļo Bodrotratu. It sevišķi tad, kad kņazs bija devies kārtējā ilgstošā karagājienā pret pečeņegiem vai letiem. Bajārdēli sāka skaļi klaigāt, ka derētu ieskandināt lielo večes zvanu, lai sasauktu tautu un lemtu – varbūt kaimiņu kņazs Truhobors būs labāks tēvutēvu krēslā, jo “nepacels roku pret senajām brīvestībām”.

Tā nu pēc brokastīm Pistopolks ar saviem gridņiem dzinās pa tirgus placi pakaļ uz visām pusēm sprūkošajiem bajārdēliem, aurodams: “Samācījušies no savas Galīcijas visādas volīnijas, gejropiešu liberismus visādus! Es jums rādīšu gan veči, gan veci!”

Beidzās viss ar lietū izmirkušās zemes nogruvumu – viss aurojošais un viens otram pa purnu sitošais pūlis iegāzās lielajā atkritumu bedrē. Nācās vojevodam Ploskomordam dimdināt zvanu. Lai sasauktu tautas zemessardzi, meklētu virves un vilktu ārā no fekāliju zampas kņazu, tā karadraudzi un pusi bajāru domes.

Pēc tam kņaziene ar galma skuķiem visus mazgāja silēs pie zirgu staļļiem, savā starpā ķiķinot: “Vai, kāds maziņš! Bet šitādu gan vēl neesmu redzējusi! Ak, manu dieviņ, kāds tu gan esi kautrīgumiņš, kad plikiņš!” Visa šī opopeja, kā izteicās igumens Jelpidirofs (kurš bija ļoti dzīvesgudrs, jo jaunībā bija sastapis tos, kas sastapuši tādus, kuri pašā Cargradā skolojušies), beidzās ar dvēseli mierinošām dzīrēm, kurās nekādu ekscesu vairs nebija, jo dzīrotāji bija pārāk aizņemti, mēģinot caur puscaurspīdīgajām višivankām saskatīt kņazes un to pavadošā meiču bara pupeļus.

Pimens Ņestorovs grūši nopūtās un pierakstīja pergamenta rullī: “Piektajā vasaras dienā nekas nenotika…”

Man šķiet, ka nevajag apstāties pie tā, ka Anglijas karaliene Anna jaunākajā kino produkcijā ir melnādaina.
Vajag reformēt visu Šekspīra politnekorekto anglosakšu mantojumu. Un jāsāk ar “The Tragedy of Hamlet, Prince of Denmark”:
* Hamlets, dāņu vikingu princis – transseksuāle lesbiete Huanita Rodrigesa (dzim. Huans Rodrigess), kas cieš no homofobijas un transfobijas (skat slaveno monologu);
* dāniete Ofēlija, viņa mīļotā – afrodāniete ar drediem un pīrsingu degunā, ik pa brīdim pārtrauc sarunu ar “Man trūkst elpas šai karalistē!”
* dāņu vikingu konungs Polonijs, Ofēlijas māte – padzīvojusi aktrise, vēlams ~200 kg dzīvsvarā, kuras tēls priecēs visus, kas cieš no fetofobijas;
* draugs Horacio – Vans Lī, etniskais ķīnietis no Honkongas, dod viedus padomus Hamletam, harmoniski sapludinot skandināvisko bekgraundu ar konfūcismu;
* dāņu vikingu karalis Klaudijs – Montihomo Vanagacs, čerokī cilts kultūras padomes loceklis, uz skatuves tradicionālajā virsaiša tērpā, savu lomu skandē dzimtajā valodā;
* dāņu vikingu karaliene Ģertrūde, Hamleta māte – talantīga 18gadīga aktrise ar Dauna sindromu, kuras tēls priecēs visus šī sindroma skartos un to ģimeņu locekļus;
* Laerts, Polonija dēls – talantīgs kurlmēms arābu aktieris, kurš pauž savu tekstu kurlmēmo valodā, tādējādi priecējot un balstot visus kurmlēmos;
* Rozenkrancs un Gildenšterns – siāmas dvīņi no Jamaikas, tērpti varavīksnes togā un zālītes dūmu mutuļa ieskauti;
* Hamleta tēva gars – slovēņu aktieris Pedrunko Fufels, pārstāv tos, kurus dižā Megana Mārkla dēvē par “patizliem ne pirmā svaiguma baltajiem vīriešiem”;
* Fortinbrass - dresēts lācis, kura tēls atgādina, kā civilizācija izturas pret neskarto dabu.

Ko vēl uzlabot, lai parādītu to, ko Šekspīrs vēlējies, taču nav spējis pateikt?

Nezināju, ka Hermanis Hese pēc izcelsmes vācbaltietis - viņa tēvs Johanness Hese (1847–1916) nācis no Vidzemes igauņu daļas, no Weißenstein (mūsd. Paide), pārcelts darbā uz Vāciju, kur dzimis mazais Ērmanītis. Būtu Heses palikuši Vidzemē, landesvēra rindās būtu vēl viens spožs virsnieks (tur viņi vai katrs otrais ar Dr. grādu bija).

Tālā 1719. gada 4. jūnija rītā Krievijas jūras ministrs, īstens Lielās un Nedalāmās patriots un balsts Ivans Ivanovičs jeb Žans Batists Prevo de Sensaks (Jean Baptist Prévost de Sansac; 1754-1831), Traversē marķīzs, nolēma celt viņa rūpīgi veidotās impērijas kara flotes personālsastāva kaujas garu ar kādas ievērojamas simtgades svinībām, šņabi un uguņošanu. Uz pusdienlaiku ministra kabinetā ieradās aizelsies ministrijas arhīva vadītājs ar putekļainu mapi rokā.
- Atradu! Akurāt pirms simts gadiem spoža Krievijas kara flotes uzvara pār zviedriem pie Sāmsalas 1719. gada 4. jūnijā!
- Magnifique! Cik tō mūs kuģ tur bej?
- Seši līnijkuģi un vēl kaut kādi štrunti, jūsu gaišība!
- Bet tō zvēdr cik bej?
- Viens līnijkuģis un divi štrunti!
- Kauč kā te ar tō mūs varonēb tā pašvak, ne? – marķīzs pakasīja aiz auss. – Kurš tas mūs krēv kuģs tā makten spōž izcēls?
- Lieliski manevrēja un cīnījās “Portsmouth” un “Devonshire”, jūsu gaišība!
- Merde! Atkal tē englender te pēkakājš! Kād vēl mūs kuģ tur bij?
- “Yagudiil”, “Raphaiil”, “Uriil” un “Varahiil”!
Ministrs uzkabināja uz deguna monokli un pats sāka šķirstīt atnestos dokumentus. Pēc brīža atstūma mapi un nopūtās: “Eh, da nafig tō jubileum…”
Kopš tā laika Krievijas kara flote 4. jūnijā neko nesvin.

Ir tāda jauka iecere pedagoģijā, ka turpmāk skolēni mācīsies pašvadīti, bet skolotājs šiem palīdzēs kā mentors. Balstoties uz premisas, ka bērnībai jābūt laimīgai, visi piespiedu mehānismi skolā likvidēti - tātad pusaudžiem jāmācās pašiem, bez piespiešanas: plānošanas fāze > pašuzraudzīšanas fāze > pašnovērtēšanas fāze > refleksija.
Viss balstās uz utopisku pieņēmumu, ka skolēns nezin kāpēc to vēlēsies. Nav skaidrs, ko iesākt, ja skolēns NEGRIB mācīties. Taču tā jau skolotāju, ne idejas autoru problēma.

Intereses pēc iedevu pāris 7. klases bažibožukiem (šie akurāt veselu gadu ir pavadījuši pašvadīti mācoties - pašvadītā pieeja pagājušajā mācību gadā bija 7. un 10. klasēm) atbildēt uz jautājumiem 10. slaidā (https://www.lvg.lv/upload/Konference/materiali/Kas_ir_pasvadita_macisanas_Liepaja_print.pdf):
• Kāds ir nodarbības mērķis? – Būt stundā, lai e-klasē neierakstītu N. Lai mamma nekliegtu.
• Ko es gribu iemācīties? – Gaisā apgriezt skūteri. Vēsturē? Neko. To man dzīvē nevajadzēs.
• Vai tas varētu būt saistīts ar to, ko jau zinu? – Jā. Dažreiz skolotājs interesanti stāstīja.
• Kā es mācīšos? Kas man palīdzēs mācīties? – Pildīšu uzdoto. Ja neaizmirsīšu.
• Kā zināšu, ka iemācos? – Būs labas atzīmes.
• Ko darīšu, ja nodarbības laikā nesapratīšu? – Neko.
• Kas liecinās nodarbības beigās par mērķa sasniegšanu? – Stunda būs beigusies.
• Kā “izmērīšu” savas zināšanas? – Būs labas atzīmes.
• Kā nostiprināšu jaunās zināšanas? – Nesaprotu, kas jāstiprina.

Tālā 1495. gada 1. jūnija rītā brālis Joans pamodās vēl pirms kapelas zvana skaņām. Šķita, ka aiz celles loga visa apkaime sanākusi svinēt starptautisko bērna prātā nonākušo aizsardzības dienu.

Abats, uzrāpies uz strūklakas pagalma vidū, pilnā balsī skandēja Vergīliju. Kambartēvs ar kaunīgu smīniņu sejā tenterēja garām, neveiksmīgi cenšoties paslēpt zem habitas spirinošos zoslēnu. Priors, koka tupelēm dimdinot, rokas izplētis skrēja pakaļ kora zēniem, kas no viņa spruka uz visām pusēm kā zvirbuļi no vanaga. Vairāki brāļi vāļājās novēmušies staļļa priekšā pakaišos un mēslos, nesakarīgi īdot un mēģinot piesvempties četrrāpus. Tēvs dārznieks streipuļojošā gaitā mācīja mācekļiem dejot džigu, bet brālis Fudidiuss ar nīlzirga cienīgu grāciju kārpijās uz jumta kores dakstiņiem, grēcīgi skaļi lamājoties gēlu mēlē un latīniski zvērot beidzot noķert un nožmiegt vārnu, kas viņam jau gadiem traucējot sasniegt svētumu…

Ar ūdens šalti dabūjis pie komunikācijas novicu Ignoraciusu, kurš saldi snauda pie celles durvīm, Joans guva nojausmu, kas noticis. Laipodams starp gulošajiem, sēdošajiem un streipuļojošajiem brāļiem, viņš nonāca saimniecības spārnā, kur uzskaites grāmatā izlasīja: “Brālis Joans Kors iztvaicējis Skotijas karalistē pirmo mucu viskija”.

Mūks, saķēris galvu apsēdās uz beņķa, tukšu skatienu raugoties notiekošajā. Atjēdzās tikai tad, kad klostera runcis Plutuss sāka trīties gar stilbiem ņaudot, ka laiks tā kā būtu paēst. Brālis Joans iebēra tam bļodiņā vakar izgudroto kārumu, pie sevis rūgti bubinot: “Whiskas, analfabētu bars! Whiskas, nevis whisky! Kaķītim neko tvaicēt nevajadzēja!”

Jauns solis augstajā #modernā_māksla un #kultūra attīstībā. Gleznotājs Salvatore Garū (Salvatore Garau, Itālija) radījis šedevru – neredzamo skulptūru “Es esmu” (I am). Kritiķu un mākslas zinātnieku augsti novērtēta, tā pārdota izsoļu nama Art-Rite akcijā par nieka 15 000 eur. Domājams, ar laiku mākslas darba vērtība tikai pieaugs.
Nepilngadīgajiem ieeja izsoļu namā ieeja tika liegta (tiem allažiņ niezējusi mēle kā izteikties par karaļa jauno tērpu).

https://www.italy24news.com/local/58629.html?fbclid=IwAR2RI1MKWiTlRKBqqOf-hHsePCSwXGHATn48SzIi4VQVm4-9BvPAovHCALc

Interesanti, vai VKKF man iedotu naudiņu par kādiem pārdesmit neredzamiem plakātiem? Varu būt šajā ziņā ļoti ražīgs. ;)

P.S.
Vai mākslas zinātniekiem nebūtu laiks izdomāt jaunu nosaukumu tam, ko par “mākslu” dēvēja pirms gadiem 100? Citādi skolas bērniem rodas kognitīvā disonanse. Skolā viņiem stāsta, ka māksla esot kaut kādi Rembranti, Monē, Grosvaldi un Kandinski, aber ja jaunietis no inteliģentas ģimenes un apmeklē mūsdienu mākslas centrus, tad tur redzams absolūti kas cits. Vajadzētu pasaudzēt pusaudžu nenobriedušos prātus!

1950 gadu sākumā Francijas Republikas Izglītības ministrijas ierēdņi beidzot izprātoja, ar ko nodarboties. Ja skolēnu mācītiesspējas ietekmēt nekādi nespēja, tad vismaz virtuvi skolā ierēdnis varēja mainīt. Sākās kampaņa pret tautas tradicionālo dzīvesziņu izglītības sistēmā, t.i. glāzi vīna pie pusdienām.

1954. gadā tika pieņemts lēmums katram skolēnam pusdienās par velti dot glāzi piena un cukura graudu, ja šis nedzers vīnu. Valdība jau pūta uzvaras fanfaras, jo pēc viņu ieskatiem visi kinderi metīsies uz cukuru kā mušas. Taču kā parasti pedagoģijā, teorija praksē nestrādāja – skolēni deva priekšroku senču kultūras vērtībām.

Tad nu sabiedrības modernizētājiem nācās mest demokrātijas teātri pie malas un pāriet uz administratīvajiem aizliegumiem un sodiem. 1956. gadā tika pieņemts MK rīkojums aizliegt pusdienu vīnu sākumskolās un pamatskolās.

Taču francūži ir brīva nācija, kurai cīņa pret brīvības ierobežotājiem asinīs.

Ak nedodat skolas ēdnīcā bērniem iedzert? Gādīgie vecāki līdz ar brokastu maizītēm sāka likt mugursomās pudelīti vīna, sidra vai alus (atkarībā no reģiona). Ak neļausiet dzert līdzi paņemto? Izvadot atvasi uz skolu dosim izdzert glāzi vectētiņa raudzējuma. Rezultātā skolēni uz skolu gāja visai jautrā prātā, taču pirmajās stundās neizrādīja pārlieku lielu centību (tas gan nav rādītājs, jo arī zemēs, kurās uzvarējis puritānisms, skolēni no rītiem neizceļas ar lielu kāri mācīties). Nu un draudziņi no vecākajām klasēm centās dalīties, jo skolā tak māca par darbošanos komandā un savstarpēju palīdzēšanu.

Punktu karā “tauta vs valdība” pielika jaunievēlētais prezidents Fransuā Miterāns un tā komandas biedrs izglītības ministrs Alēns Savarī 1981. gadā, izdodot rīkojumu par vīna aizliegšanu arī vidusskolās.

Skolu ēdnīcā gan vīns palika, jo tādu absurdu kā liegt skolotājam nomierināt nervus ar glāzi laba bordō pēc kontaktstundas sestajā klasē… tik stulbs neviens ministrs nebija, kaut ministriem tādiem jābūt pēc definīcijas.

Taču mājās francūži dzēra, dzer un dzers. Jo uzskata to par dabisku lietu. Tikai atšķirībā no puritāņu zemēm – nepiedzeras, nelien kauties un nevārtās novēmušies grāvī.