Ja tā padomā, varu nosaukt vienu vegānismam pozitīvu blakni, kas ir objektīva, nevis adeptu pašizdomāta. Proti, visnotaļ ievērojama atmiņas uzlabošanās. Šķiet, ka praktiski jebkurš vegāns spēj ar precizitāti līdz datumam pateikt, cik gadus viņš piekopj šo ēšanas veidu. Savukārt es kā visēdājs, sit mani nost, nekādi nespēju iedomāties, kurā gadā sāku ēst makaronus, bet kurā - pupiņu zupu ar kūpinātu stilbiņu.

P.S.
Iespējams, ka vaina tikai manā vecajā galvā. Var jau būt, ka pārējie visēdāji zina savu gaitu svarīgākos pieturpunktus. Tikai viņi diemžēl ar šo informāciju nedalās. Savukārt atklāsmes "esmu vegāns/e jau 10 gadus!" soctīklos sastopu vai ikpārdienu.

1904. gadā Brazīlijā sāka plosīties baku epidēmija, vienā pašā Riodežaneiro bija ~1800 saslimušo. Slimība ir lipīga, un ar nejaukām sekām arī tiem, kas izveseļojušies. Redzot, ka saslimušo skaits ar katru nedēļu pieaug aritmētiskā progresijā, oktobrī Nacionālais kongress apstiprināja likumprojektu par vispārēju obligātu bērnu, karavīru, jaunlaulāto un ceļotāju vakcināciju. Likums stājās spēkā 11. novembrī.
Sabiedrībā protesti sākās jau pirms likuma pieņemšanas. Strauji nodibinājās Vakcinācijas pretinieku līga, kuras biedru skaits auga ik dienu. Tika plaši apspriests, ka vakcinācija mainīs vakcinētos, ka tā ir bagātnieku sazvērestība un, kas trakākais, to izdomājuši ārsti, lai piespiestu vakcinējamās sievietes izģērbties un varētu apgramstīt to intīmās vietas. Kā vēstīja avīzes: “Vakcinācija ir lielākais ļaunums, kas vērsts pret tiesībām būt laimīgiem, veseliem un dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi!” (“Correio da Manha”, 13.10.1904)
9. novembrī, pēc kārtējā antivakcinācijas līgas mītiņa daži kareivīgākie medicīnas noliedzēji, iedzēruši cukurniedru rumu, kas līdz pret visām kaitēm un dod drosmi, uz ielas sakāvās ar policijas patruļu. Sekas bija paredzamas: nakti brīvības cienītāji pavadīja, lūkojoties zvaigznēs caur restotu logu. Taču jau no rīta policijas iecirkni ielenca rīkles izdezinficējuši domubiedri. Sākumā ar draudiem, pēc tam ar spēku šturmējot likumsargu mītni, lai atbrīvotu ārstu sazvērestības upurus.
Iebarikādējušos policistus atpestīt atsūtīto kavalērijas vienību sagaidīja ar bruģakmeņu krusu. Ja zaldāti ir spiesti pildīt pavēli, tad zirgi, kā jau saprātīgi radījumi, ilgi neizturēja apmētāšanu ar smagiem priekšmetiem, un pagrieza atpakaļ uz staļļiem. Jātniekiem vien atlika turēties to mugurās.
Antivakcinatoriem ik minūti pievienojās domubiedri, bruņoti ar nūjām, nažiem, revolveriem un bisēm, un pārņemot vienu pilsētas kvartālu pēc otra. Visi ar medicīnu kā saistītie muka un slēpās no taisnīguma linča tiesas. Ieņemtajās valsts iestādēs tika dedzināti dokumenti, izlaupītas (eksproprioētas) banku filiāles. Vienīgie, kas priekā berzēja roķeles, bija petrolejas tirgotāji – to krājumi tika izpirkti dažu stundu laikā. Tika apgāzti un aizdedzināti tramvaji, veidojot barikādes, transports Rio un piepilsētās apstājās.
Kad lielākā daļa pilsētas bija nonākusi buntavnieku rokās, valdība piekāpās. 17. novembrī pasludināja, vakcinācija pret bakām atcelta, un dumpis sāka apsīkt. Ienākušās armijas vienības vienu pēc otras ieņēma barikādes un atjaunoja kontroli pār kvartāliem. Visilgāk turējās strādnieku priekšpilsēta, t.s. Mazā Āfrika, taču arī tās barikādes krita 18. novembrī. Pēc dažādām aplēsēm pretvakcinācijas dumpī bojā gāja ~30 cilvēku, slimnīcās ar lielākiem vai mazākiem ievainojumiem - ~110 cilvēki.
Pēc tam, protams, izrādījās, ka valdībai ticēt nevar. Kā vienmēr. Tā īsāk sakot, visus savakcinēja un kopš tā laika Brazīlijā bakas kā slimība izskausta.

Mana vecmāmiņa, kas aprakstītajā laikā bija Rīgas Veterinārās klīnikas mazo sunīšu nodaļas vadītāja, reiz stāstīja šādu stāstu:

Kādā tālā 1945. gada jūnija rītā (lai gan, ja godīgi, viņa vairs neatcerējās, kad precīzi tas noticis: "tūlīt pēc kara") Rīgas Veterinārās klīnikas pagalmā ieripoja pāris armijas džipi ar karavīriem. Tos pamanījušie darbinieki sastinga šausmās: Izvest?! Putekļainās uniformās tērptie krievu zaldāti, kaklā uzkārtām mašīnpistolēm, lēca ārā no auto, bet no otrās automašīnas cienīgi un svarīgi izsvempās kāds makten augsta čina virsnieks. Kāds, to nevarēja saprast – kaut visiem bija PSRS pases, svešās armijas atšķirības zīmes ļaudis nepazina. Zvaigznes uz uzplečiem bija lielas, mirdzēja zeltā, un turpmāk sarunās viņu dēvēja par “ģenerāli”.
Pretī iznākušais galvenais ārsts Arnolds Apinis slēpa viegli trīcošās rokas baltā halāta kabatās. Taču ģenerālis nepievērsa uzmanību tādiem sīkumiem kā nupat okupētās teritorijas civilistu izbīlim. Komandēt pieradušā balsī viņš noskaldīja:
- Tu te galvenais?
- Jā…
- Nāc nu šurp! Man sunītis hroniski slims!
Un patiesi, uz džipa aizmugurējā sēdekļa izstiepies gulēja milzīgs vācu aitu suns.
- Neko neēd! Izārstēt!
- Bet biedri ģenerāli, mums te maza problēmiņa…
- Nav nekādu problēmu! Kas par lietu!?
- Pats saprotat, karš un tā… pašiem nav ko ēst, nav īsti ar ko dzīvniekus barot, tāpēc neņemam šobrīd stacionārā.
- Muļķības! Pārtika būs, bet tu ārstē! Ar savu galvu atbildi!
Uzsitis ārstam pa plecu, ģenerālis iekāpa auto, un visa kavalkāde, saceļot putekļu vērpetes, atstāja klīnikas pagalmu.

Suns vienkārši bija pārbarots - to aizveda uz voljeru, ielika tur skārda bļodu ar ūdeni un blakus nometa zirga kaulu ar gaļas ļerpatām. Nabaga dzīvnieks (suns, nevis zirgs), ko tādu ieraugot, sašutumā gandrīz apvēmās un riebumā atkāpās aizgalda tālākajā kaktā.
Turpmākās dienas ritēja pēc viena scenārija. Ik rītu klīnikas pagalmā ieripoja armijas džips, vedot milzu katlu ar vistas zupu, papildus vēl sainītī kā nu kuro reizi – te ceptu pīli, te Rēveles šķiņķi, te kādu salami desas luņķi. To visu gardu muti notiesāja klīnikas darbinieki un abi sanitāra Vizuļa pusaugu puikas. Visi tajā laikā dzīvoja pusbadā. Sunim vien nomainīja ūdeni un gaļas kaula gabalu.
Pēc dienām trim suns sāka apostīt to, ko viņam pasniedza kā ēdienu, bet vēl pēc pāris dienām – negribīgi grauzt. Tā pagāja pāris nedēļas. Sunītis sāka smuki kristies svarā, jautri spriņģot, un ar prieku ēda visu, ko Vizulis šim iemeta silē, vienalga, vai tas zirga kājas, vai rupjmaizes gabals.

Pamazām darbinieki sāka nervozēt, jo skaidrs, ka mūžīgi šāda leiputrija turpināties nevarēs. Taču ja pieķers, tad nežēlos. Nācās nu teikt raitniekam, ka sunītis ir vesels. Nākamajā rītā klāt pats ģenerālis:
- Nu, kā manam sunītim ar veselību?
- Grūti bija, biedri komandieri, taču ārstējām, ārstējām un izārstējām.
- Palūkosim… - ģenerālis izvilka no kabatas cepumu un sniedza sunim. Tas, ieraugot sen aizmirsto kārumu, lēcienā nogāza saimnieku un vai pirkstus paķēra līdzi žokļos, līdz ar gardumu!
Ne pirms, ne pēc tam neviens tā nebija slavējis Latvijas veterinārmedicīnas augsto līmeni. Ģenerālis esot visādus dakterus redzējis vai visās Austrumeiropas zemēs, taču, salīdzinājumā ar Rīgas veterinārārstiem, tie visi esot nožēlojami šarlatāni. Muldējuši ko par diētām, izkustēšanos, bet neviens neesot spējis sunīti izārstēt.

Tiesības uz valsts fonda zemi likums piešķīra ikvienam 18-65 gadus vecam Latvijas pilsonim, kuram nebija savas zemes, vai arī tā bija mazāka par 22 ha.
Vispirms zeme pienācās valdības un pašvaldību iestādēm, sabiedriskajām organizācijām, kā arī sociālajām un kultūras vajadzībām. Automātiski zeme kopā ar mājām tika piešķirta ilggadējiem rentniekiem. Visi pārējie pretendenti tika iedalīti 5 kategorijās pēc svarīguma. Ārpus pretendentu rindas bija Lāčplēša ordeņa kavalieri, Neatkarības karā kritušo karavīru piederīgie un kara invalīdi, kā arī līdz 01.09.1917. dienestu Krievijas impē-rijas armijā uzsākušie latviešu strēlnieki. Ar mazu piebildi: ja tie bija etniskie latvieši.

Tā, piemēram, Latvijas pirmo bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. landesvēra), - bet pēc 1919. gada 10. jūlija Latvijas armijas sapieru rotas virsseržantam Luijam fon der Rekem (demobilizējies 1920. gada 18. janvārī) vispirms atņēma Durbes muižu. Par to šis nesatraucās - kā ir, tā ir, - un pārvācās uz Šlokenbeku, kur sāka atjaunot izpostīto paraugsaimniecību. Arī to viņam atņēma, pat liedzot paturēt senču mājas kā t.s. neatsavināmo daļu. Pēc ilgiem birokrātiskiem cīniņiem tomēr dabūja atmatā aizlaistu zemes gabaliņu, kur iekārtoja saimniecību - pēc desmit gadiem labākā zemnieku sēta Tukuma apriņķī. Divu gadu karošana un ievainojumi par Latvijas neatkarību te nekādu lomu nespēlēja, jo šis taču bija "fon".

Baronam Ēvaldam fon Kleistam (Ewald Eduard Ludwig Otto von Kleist; 1882-1945) no viņa dzimtās Cērkstes atstāja vien saimniecības mājeli, kur mitināties. Muiža kā saimnieciska vienība bija iznīcināta, bijušais jūras kara flotes kapteinis, nezaudējot humora izjūtu un optimismu, iztiku pelnīja kā piena vedējs (t.s. neatsavināmā daļa pietika, lai vienam zirgam sienu varētu sagādāt).

Brāļi Kerkoviusi, piedalījās Latvijas Neatkarības karā no pirmās dienas, demobilizējās no Latvijas armijas pēc miera noslēgšanas ar Krieviju. Vērsās pie valdības ar lūgumu atdot Stučkas lielinieku laikā atņemto Saadzes muižu - lūgums noraidīts.

Baronese Ģertrūde fon den Brinkena, Briņķu Pedvāles muižas īpašniece, pēc īpašuma atņemšanas iztiku pelnīja kā medicīnas māsa Sarkanajā krustā. Kad viņu kā nelatvieti atlaida no darba, tad iztiku pelnīja, naktīs izvedot tukumnieku sauso ateju saturu.

Tālajā astotajā gadu simtenī pirms Ješua dzimšanas, dieviem un cilvēkiem rūgto tumšo laiku beigās, akurāt 11. jūnija rītā visu progresīvo Hellādas sabiedrību kā Zeva zibens ķēra šokējoša ziņa. Dižais rimju kalējs Melesigēns, iesaukts par Omēru, t.i. aklo, ir miris! Tā arī nenāca pie samaņas pēc vakardienas dropes.

Nelīdzēja ne gādīgo dēlu virsū gāztie ledainā ūdens spaiņi, ne nu jau atraitnes netaupītais etiķis, ne ciema zāļu sievu kvēpekļi. No Olimpa ar steigu izsauktajam Asklēpijam atlika vien noteikt medicīnisko fināla diagnozi: “Iespēlēja penālī”…

Pie nelaiķa nama savācās stihisks mītiņš. Ar bēdīgām runām uzstājās arhonts basilejs, kolēģis Hesiodoss, polisas padomes pārstāvji un sabiedriskie aktīvisti no agoras. Trojiešu diasporas līderis Armenakus Mkrtčanoss vāca parakstus Omēra fonda dibināšanai un pieņēma pirmos ziedojumus (tā bija sena trojiešu tradīcija: kā kāds literāts mirst, tā tiek dibināts viņa vārdā nosaukts fonds, lai palikušajiem amata brāļiem arī kāds labums būtu)..

Visi asarām acīs izteicās par neatsveramo zaudējumu, par nelaiķa fantastisko ieguldījumu hellēņu dzejas pacelšanā vēl neredzētos augstumos, par tā talanta diženumu un oriģinalitāti. Apraudātājas bija uzdevumu augstumos, bez izlikšanās plēšot savu parūku šķipsnas un tuniku piedurknes.

Teātra orķestris sāka spēlēt skumjas trojiešu-ahajiešu melodijas, bet cienījamākie tautieši cēla plecos olīvkoka zārku, lai nestu uz kapsētu. Viss notika skumji, izturēti, kā pienākas. Tik pie pašiem vārtiem procesija samulsusi apstājās - zārks sašūpojās, tajā sākās kaut kāda rosība, un atskanēja aizsmakusi balss:
“… Zirgvalža Hektora bēres tā toreiz svinēja troji…”

Jā, rezultāts ir nepieciešams. Darbošanās darbošanās pēc, kas neko nedod, ir diezgan bezjēdzīga. Taču, lai cik pirmajā mirklī šķistu pašsaprotami, ka jātiecas sasniegt konkrētu mērķi, tas ir aplami. Proti, sasniedzamais rezultāts ir darbošanās produkts. Visai konkrēts, ko varam iztēloties un definēt. Izdomāt, kādam tam jābūt. Bet to spējam mēs, pieaugušie, tādi kādi esam pēc cik tur gadu kļūdām, strupceļiem un panākumiem - empīriskās pieredzes.
Bet ja ir darīšana ar mums vēl nezināmu procesu, kurš it kā mainīs pasauli, mūs un mūs pasaulē, tad mēs rezultātu nu nekādi nevaram iztēloties, t.i. nezinām, kāds varētu būt tas sasniedzamais rezultāts. Neizdomājams.
Piemēram, ja kādi nebūt marsieši tagad ķertos pie cilvēces apmācīšanas, un informētu, ka šīs mācību stundas sasniedzamais rezultāts ir “asilokumotācija”, tad auditorija, lai cik atvērta zināšanām un tendēta mācīties ar būtu, vienkārši nespēs iztēloties, kur nu vēl saprast, kas tas par zvēru. Jēga no šādas “sasniedzamā rezultāta” skandēšanas nebūtu nekāda.
Bet var jau būt, ka alojos. Jāpadomā vēl.

Tālā 1807. gada 10. jūnija pievakarē Heilsbergas pilsētiņas apkaimi prūšu zemē ietina pulvera dūmu mākoņi. Francijas imperators, kā viņu dēvēja nozombētie francūži, bet visa progresīvā cilvēce zināja kā uzurpatoru Apolionu, štāba teltī pie lielā galda nikni uzlūkoja ģenerāļus un maršalus. Tos, kuri nebija laikus notinušies, pamanot dusmu un aizkaitinātības rievas imperatoriskajā pierē, t.i. pašus neattapīgākos.
- Kur, kur kļūda?! Kāpēc tie barbari vēl turas pretī? Kāpēc nebēg? Visu taču veicāt, saskaņā ar kaujas plānu! Bertjē, cik mums kritušo?
- 1398 vīri, jūsu majestāte!
- Un cik viņiem?
- 6000!
- Un kur problēma, mīlīši? Vai te neslēpjas kāds naidinieku spiegs? Atbildiet man, kamēr vēl pagoni uz pleciem!
Soli uz priekšu spēra pats dumjākais, attiecīgi arī pats drosmīgākais no visiem, ģenerālis Antuāns Šarls Luijs de Lassals, velkot no azotes kaut kādu papīru.
- Viss precīzi pēc jūsu ģeniālā plāna, kā parasti! Tūdaļ kauja būs vinnēta, mūsu ir piecreiz vairāk – 50 000, bet viņi tikai 9000, no kuriem lielākā daļa jau vāļājas ar karteču vēderos. Palūkojiet nu pats uz izlūku ziņojumu!
Buonoparte veikli paķēra papīru un ieurbās tajā ar skatienu.
- Tā, tā, tā ir. Bet kas tas par pleķi te pie cipariem? Un ja parīvē? Nevis 9000, bet 90 000!!! Maitas!!! Viņu ir divreiz vairāk! Visu plānu jāmaina!
Lassals samulsis ņēmās aplūkot atskaiti.
- Vainīgs, jūsu majestāte, ļoti vainīgs. Tā nejauši tas puņķītis…

Jaunākiem ļaudīm grūtāk pieņemt t.s. reformas vēsmas izglītības sistēmā. Pareizāk sakot, to realizāciju, kas pamatā izpaužas saukļu līmenī un šo saukļu atkārtošanā vietā un nevietā.
Tādiem veciem bukiem vieglāk, jo var izcelt no aizmirstības jaunībā piedzīvoto, kad katru disertāciju mikrobioloģijā vajadzēja sākt ar to, ko Markss un Ļeņins par tēmu teicis, bet nobeigumā jāpiemin, ka disertācija dod jaunu saturu atbilstoši pēdējā PSKP plēnuma lēmumu ieviešanai dzīvē.
Darbojamies pēc šī paša modeļa, tikai tekstā un runās jēdzienus “Markss”, “Ļeņins” un “plēnuma lēmumi” jānomaina pret “jaunais saturs”, “caurvijas”, “atgriezeniskā saite” un “Skola2030 ieteikumi”. To dēvē par “reformu”.

1919. gada augustā Valmieras apriņķa priekšnieks pasludināja, ka saskaņā ar 7. augusta rīkojumu, vienīgā pieļaujamā nauda Latvijas teritorijā ir Latvijas rublis. Uz to Igaunijas armijas 3. divīzijas štābs paziņoja, ka Igaunijas armijas okupētajā Vidzemē Latvijas pagaidu valdībai neesot nekādas teikšanas, bet Igaunijas marka ir likumīgs maksāšanas līdzeklis. Latvijas varas iestādēm ar to nācās samierināties. (Aizsilnieks A. Latvijas saimniecības vēsture 1914-1945. – Daugava: Stokholma, 1968. 115.-125. lpp.)