Pirms kādiem nieka 3 500 000 gadiem, akurāt 28. jūnijā nevienam nezināms pats pirmais cilvēkveidīgais primāts piecēlās stāvus uz divām kājām. Tādējādi viņš izslējās pāri Ziemeļāfrikas savannas biezajai zālei un varēja tālu ko saskatīt.
- Kas tur ir? Ko tu redzi? Vai ir ābūļi?, - apakšā nepacietībā bubināja ne paši pirmie cilvēkveidīgie primāti, kuri vēl nemācēja stāvēt uz savām divām.
- Nē, ābūļu nav. Gremojiet vien tālāk saknītes. – atbildēja Pats Pirmais. Jo ābelē, kuru viņš tālumā saskatīja, āboli bija, taču tik maz, ka pietiktu tikai viņam vienam.

Kopš 1441. gada, kad Maskavas lielkņazs Vasilijs Melnais lika sagrābt un ieslodzīt metropolītu Kijevas Isidoru, bet 1448. gadā Maskavija atšķēlās no Konstantinopoles patriarhāta, Pareizticīgā Baznīca lielkņazistē, vēlāk caristē lielā mērā bija pakļauta valstij. Par Baznīcas autonomiju no laicīgās varas runāt nevar, taču punktu pielika 1700. gads, kad pēc patriarha Adriana nāves cars Pēteris I vienkārši aizliedza ievēlēt jaunu. 1721. gada manifesta “Garīgās ministrijas reglaments un statūti” (Регламент, или устав Духовной коллегии) – Krievijas pareizticīgā baznīca bija valsts institūcija, kuru pārvaldīja reliģijas lietu kolēģija (ministrija) jeb Svētā Sinode (Святейший Синод Русской Православной Церкви). Priesteri (popi) statusā pielīdzināti valsts ierēdņiem ar atalgojumu no valsts budžeta).

Svētajos Rakstos orientējās tikai nedaudzie garīdznieki, un tikai tiem bija ļauts par tiem spriest. Vienkāršiem ļaudīm bija jātur muti ciet un jāpiedalās obligātajos rituālos, pat ja to nozīme viņiem bija tikpat nesaprotama kā kvantu mehānika. T.i. spriest par Krievijas impēriju kā “pareizticīgu valsti” ir tikpat nopietni, kā par matemātikas valsti (jo tur taču dzīvoja un darbojās Eilers un vēl daži matemātiķi).

Laikabiedri to itin labi apzinājās, un saprata, ka neklājas dižai kosmosa lielvalstij tā atpalikt no pasaules. It sevišķi pēc tam, kad bija krietni ieguldījušies geiropiešu un uzurpatora Napoleona savaldīšanā, redzējuši, kā cilvēki dzīvo Mītavā, Berlīnē, Vīnē un Parīzē.

Pēc kņaza Aleksandra Goļicina iniciatīvas, 1813. gadā darbu sāka Krievijas Bībeles biedrība (Российское библейское общество). Ar imperatora Aleksandra I 1816. gada 28. februāra (11. marta) ukazu, biedrībai tika dots uzdevums pirmo reizi kopš Kijevas lielkņazistes kristīšanās 988. gadā pārtulkot Bībeli. 1817. gadā Jaunās derības daļējs (četri Evanģēliji) tulkojums tika nodrukāts 10 000 eksemplāru tirāžā. 1822. gadā bija pabeigts viss Jaunās derības tulkojums, bet 1825. gadā – arī Vecā derība.

Sekas nebija gaidītās, proti, bija ļaudis, kas to nevis turēja plauktā “sarkanajā stūrītī”, bet gan sāka lasīt! Pareizticīgās Baznīcas vadība, maigi sakot, bija mazliet neapmierināta… Nācās ko darīt lietas labā. 1826. gada 12.(24.) aprīlī ar imperatora Nikolaja I ukazu Krievijas Bībeles biedrība tika likvidēta, tās savāktie līdzekļi nodoti Svētās Sinodes kasē. Cik nu varēja, nodrukātās Bībeles krievu valodā tika savāktas un sadzedzinātas Ņevas Aleksandra klostera (Александро-Невская лавра) ķieģeļu ceplī. Tolstojs jauki apraksta, kā tika tiesāti un saņēma kriminālsodu grupa zemnieku, kas paši bija mēģinājuši lasīt un saprast Rakstus.

T.i. legāli pareizticīgie Krievijas impērijas iedzīvotāji paši ar Svētajiem Rakstiem varēja sākt iepazīties TIKAI kopš 1876. gada, kad beidzot tika nodrukāts oficiāls un legāls Bībeles tulkojums.

- Definē, kas tavuprāt ir rasisms?
- Nu tas ir uzskats, ka cilvēku rases atšķiras arī ar spēju sasniegt civilizētības pakāpi un intelektuālo līmeni, tas ir rases atšķiras ne tikai vizuāli, bet arī fizioloģiski un intelektuāli. Attiecīgi ir baltais rasisms, kur eiropieši sevi iedomājas pārākus par citiem, ir dzeltenais rasisms, kur aziāti uzskata, ka ir senāki un pārāki, un ir melnais rasisms, kur uzskata, ka tikai melnajiem ir tiesības būt pārākiem.
- Medijos un starpvalstu līmeņa sarunās vispārpieņemts, ka rasisms ir aktuāls arī mūsdienās. Kur, tavuprāt, tas visspilgtāk izpaužas?
- Ir sadzīves rasisms un valstiskais rasisms. Sadzīviskais ir visādi redneki, kukluklanieši un BLMieši, taču pasauli tie ne pārāk ietekmē. Daudz ietekmīgāks ir intelektuālais rasisms, kas apvienojas valdību atbalstītās nevalstiskās organizācijās.
- O! Kas tās tādas?
- Nu tur Ārsti bez robežām, SOS Mediterranee, Sea Eye un citas.
- Kāpēc domā, ka tās ir rasistiskas?
- Bet skolotāj, vai tad jūs nelasat? Visās šo organizāciju runās un rakstos ir viena pamatdoma – eiropieši ir civilizētāki, mums ir jāpalīdz bēgļiem no Āfrikas.
- Un kur te rasisms? Es redzu tikai humānismu.
- Rasisms ir tajā, ka automātiski pieņem afroāfrikāņu nespēju savā kontinentā uzcelt civilizāciju, tātad viņus no turienes jāizved. Tas ir rasisms, jo šāda aizbildniecība demonstrē slēptu pārākumu.
- Ēēē… doma interesanta. Tāds traktējums man nebija prātā ienācis.

19-20. gs. vēsturnieki strādāja ar tekstu, 20. gs. otrajā pusē saprata, ka jebkurš teksts ir tapis savā kontekstā, ir jāpēta to. Taču inerce ir liela, un zinātnes pasaules periferijā teksts/atsauce prevalē pār domu.

Ģertrūde fon den Brinkena savās atmiņās (“Nogrimusī zeme”, 252. lpp.) piemin, kā 1941. gadā saņēmusi atļauju apciemot dzimteni:
To, ka es savus piederīgos vairs nesastapšu mūsu agrākajā dzīvoklī, es zināju. Jau drīz pēc vācbaltiešu izceļošanas, palicēji tika izraidīti no savas vecās mājas un dārza uz kādu baraku pilsētas nomalē. Pusstundas laikā viņām bija jāizvācas, un, tikai pateicoties ebreju tirgotāja Izakoviča izpalīdzībai, kas viņu rīcībā nodeva zirgu, ratus un savu fizisko spēku, viņām bija iespējams paņemt līdzi pašas nepieciešamākās mēbeles.

Rakstīto avotu ziņu par gadskārtu svētkiem mūsdienu Latvijas teritorijā līdz 16. gadsimtam nav. Pirmās ziņas nāk no pēcreformācijas laika. “Pie Sv. Jāņa dienas gunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā “Livonijas hronikā” īgni rakstīja Baltazars Rusovs. Jaunā luteriskā Baznīca visai nopietni ķērās klāt pie pagānisma palieku apkarošanas, gan izcērtot elku birzis, gan nosodot visādas blēņu būšanas. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns sulīgi un nikni šo nejaucību (Jāņus) aprakstījis 17. gs. sākumā, arī Georgs Mancelis teica savu vārdu. Tā nu katoliskajiem viduslaikiem raksturīgā svētku svinēšanas pārbagātība jaunajos laikos gāja mazumā.

Lipaiķu mācītājs Johans Karls Heinsiuss 1761. gada 2. februāra vēstulē Dobeles mācītājam Dāvidam Flūgrātam, rakstīja: "Senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. (..) to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kas dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Kurzemes aprakstnieks Ulrihs fon Šlipenbahs 1806. gadā rakstīja: " Apmēram pirms 60 gadiem viņi Jāņa naktī savos mežos svinējuši kādu bakhanāliju veidu, un, kā tika apgalvots, klejojuši apkārt pilnīgi kaili un veikuši dažādas elkdievības ceremonijas. Taču vienreiz tālaika mācītājs Heinsiuss, bijušais prūšu huzārs, viņus pārsteidza šajos kuršu ķoniņu svētkos, un kailos prinčus apģērba ar smagiem pātagas sitieniem."

Tās tad ir gandrīz vai vienīgās ziņas par Jāņu svinēšanu zemnieku vidū. Vairums rakstīto avotu par Jāņiem mūsdienu Latvijas teritorijā vēsta par svētku pilsētniecisko un (nenacionālo) raksturu jaunajos un jaunākajos laikos.

Senākās detalizētās ziņas par Jāņu tradīcijām ir no pilsētām (Rīgā, Lībavā, Mītavā, Rēvele u.c.), kur tie bija vienīgie izteiktie tautas svētki, ko svinēja visa pilsēta - visas tautības, visas kārtas un visi sociālie slāņi. Smilšu kalnā 17-18. gs., pēc tam Zāļu tirgū un umurkumurā Daugavmalā 19.-20. gs. 18. gadsimta otrajā pusē latvieši sāka nošķirties un svinēt atsevišķi no pārējiem – to aizsāka turīgs mastu šķirotājs Jans Šteinhauers, latvietis (t.i. zemnieks). 1759. viņš nopirka Zasu muižu Pārdaugavā, un tur Zāļu vakarā pie Šteinhauera sāka pulcējties t.s. nevācu amatu brālību locekļi.

Taču īsti “latviski tautisko raksturu” Jāņu svinēšana ieguva, pateicoties vienam konkrētam cilvēkam. Kad 18. gs. beigās grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns (1754-1835) Pēc troņmantnieka Pāvila I rīkojuma no sastādīja Vidzemes un Igaunijas guberņas pirmo precīzo atlantu “Atlas von Liefland”, viņš ar rūgtumu secināja, ka nekur vairs tauta nesvinot Zāļu vakaru pirms Sv. Jāņa Kristītāja dienas, kā tas bijis sendienās: "zemnieki arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās, to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Grāfs savos īpašumos deva rīkojumu atsākt Zāļu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas, motivācijai muižkungiem uzdodot atbalstīt svētkus ar alus un uzkodām no muižu krājumiem. Ja kāds latvietis aizmirsis, kā dziedāt, tad “lai meklē Hardera un Bergmana drukātajos rakstos, kuri abi vāc un drukā tās zemnieku ziņģes”. To pašu darīt viņš vairākkārt aicināja citus muižniekus Vidzemes landtāgā.

Ideju “tautiskot” Jāņu svinēšanu pārņēma jaunlatvieši. Emils Melngailis dienasgrāmatā rakstīja: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu un Jāņunakti. Kā jau bieži, muļķība nosēžas goda vietā." 20. gs. pirmajā pusē Līgo vakars un Jāņu diena Latvijas republikā tika pasludināti par valsts svētkiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā valstiskā līmenī tika izplatītas un koptas jaunas Jāņu tradīcijas un teorētiskais skaidrojums (nu tur Saule griežas, enerģijas virmo, papardes ugunīs utt.).

Padomju okupācijas režīmā, Arvīds Pelše (toreizējais LKP CK sekretārs) vērsās pret Jāņiem kā buržuāzisko nacionālistu svētkiem. 1961. gadā tika liegts svinēt, milicijas un t.s. družiņņiku patruļas vaktēja, vai kur nekurina ugunskurus. Pat Emiļa Melngaiļa „Jāņuvakars” tika svītrots no Dziesmu svētku programmas. Taču pāris gadu pūliņi neko nedeva – varai nācās samierināties un pievērt acis. Efekts pat bija pretējs, proti, sabiedrībā interese par Jāņu svinēšanu etnogrāfiskajā modelī pat pieauga. Pie ugunskuriem šlāgerus sāka izspiest Jānū dziesmas, par folkloru sāka interesēties pat tie, kas nekad par to nebija domājuši - 1970-80. gadu mijā sāka dibināties viena folkloras kopa pēc otras. Jāņi no jaukiem vasaras saulgriežiem, visas ģimenes kopāsanākšanas (agrāk nezināja, ka ģimene ir tikai 2 laulātie un viņu bērni) svētkiem pamazām pārvērtās par "latviskā koda" ass punktu.

Tā kā nu dievzemītē vismaz vieni jauki un reti svētki bez sēru lentām pie karogiem – novērtēsim to, priekā!

Tikai bez straujām kustībām, lūdzu. Labāk vispār bez tām. Vienkārši guļat ēniņā, malkojat daikiri un izbaudat beidzot tādus civilizācijas labumus kā e-pastā uz ASAP atbildēt ar: "siesta" un "mañana". 🙂

Principā ļoti svarīgi, lai anglosakšu kundzība pasaulē saglabātos pēc iespējas ilgāk. Jo eiropiešiem šajā pasaulē ir ne tā nekomfortablākā vietiņa. Pasaule bez hierarhijas nav iespējama. Ja anglosakšu dominance zudīs, vietā nāks kāda cita. Un vienalga, vai tā būs Ķīna, Islāma kalifāts, svētā Floida rasisti vai vēl kas mūsdienās vēl neparādījies, ne pie viena eiropiešus negaida nekas labs. Īstenībā nevienu, taču mums ir ko zaudēt. Tā kā varat gānīt “āmurikāņus” ik rītu, taču vakarā, pirms ar viskija glāzi atlaisties klubkrēslā pie iemīļotā seriāla, palūdzat dieviņu, lai NATO zeļ un plaukst. Jo bez tā nebūs ne viskija/vīna, ne ērtā krēsla, ne seriāla.

No sarunas vietējā KAC pie alus kausa:
- To priežu tik daudz, ka aiz tām grūti saskatīt mežu, taču jāsaka, ka mūsdienu trends nav vis kādi tur Black Lives Matter vai Me Too. Tie ir tikai atzariņi. Maģistrālā straume ir muļķu pieprasījums atzīt tos vienlīdzīgus gudriem, bet savu muļķību par normu. Un tas jau ir noticis, tikai ne visi to pamanījuši.

Pirms dot naudu kādam smalkam režisoram vēsturiskas sāgas filmēšanai, ieteiktu paprasīt šim uzrādīt pamatskolas atestātu, lai redzētu atzīmi vēsturē. Jebkurš, kurš nav 7-8 klasē gulējis, zina, ka:

• Kavalērija nepārvietojas auļos, izņemot triecienuzbrukumu, kas ilgst 1-2 minūtes. Zirgs var noauļot ~2km (atkarībā no šķirnes – ir, kas kādu km vairāk) un tad viss. Pat rikšos attālums nav visai ievērojams. Bet nodzīta zirga vietā citu nedabūt, jo jājamzirgs ir rets un dārgs prieks.

• Nekad neviena armija nav cīnījusies tā, ka kaujas lauks būtu cēlu vīru duelis ar 3-5 m distanci no nākamā dueļa. Tā bija falanga, kas pārauga biežņā, kurā pat atvēzēties īsti nevarēja. Neba velti garāku par 1 m zobenu lietoja tikai jātnieki, bet kājniekiem tāds tikai par traucēkli.

• Visos laikos (izņemot 21. gs.) ļaudis ļoti rūpējušies par savu apģērbu un izskatu. Tavs apģērbs liecināja par tavu sociālo statusu un spējām. Apģērba materiāls un krāsainība bija pat ārkārtīgi no svara. Ietērpt konungu vai karali ādas vestē, tb skrandās… nonsenss! Pat skandināvu barbari, pirmais ko darīja pēc Eiropas palaupīšanas, bija ādas šortu nomaiņa pret sarkanām, zilām vai vēl krāsainākām samta un brokāta platbiksēm.

• Neviena sieviete neskraidīja apkārt neapsegtu galvu, kur nu vēl vaļējiem matiem! Mati kā sapīti VIENMĒR. Tas pats par vīriešiem. Pirmkārt, vaļēji mati ir aplam neērti – ķeras dadži un gruži, mati pīckājas, vējš plivina acīs utt., - tātad aplam nepraktiski. Ja mati netika skūti, bet audzēti gari, tad tie kopš akmens laikmeta tika pīti daždažādu formu bizēs. Otrkārt, parādīties publiskā telpā bez galvassegas bija tas pats, kā mūsdienās ierasties lielveikalā bez biksēm, pliku dibenu.

• Bārdas vai nu nebija vispār, vai bija īstas - nekādu tur nedēļas rugāju! Trimeru nebija, tātad vai nu skujies, vai audzē “lāpstu”. Nu īpaši modes dendiji lāpstai sāka ar šķērēm kādu nebūt formu piešķirt.

• Tiesas “upuri” nekad un ne pie kādiem apstākļiem nevar būt asiņojoši. Baznīca strikti aizliedza izliet kristiešu asinis. Tā kā spīdzināja visādi, taču tikai bez vaļējām brūcēm – ja redzat tādu ainu “vēsturiskā” filmā, tātad te nostrādājis kečupa tirgotāju lobijs.

• Šaujamlokus nekad nenēsāja līdzi gatavus lietošanai, pie tam vēl – ak šausmas!, - uzmestus pār plecu. Stiegru lokam uzvilka tikai pirms kaujas, bet līdz tam rūpīgi glabāja īpašā makā lai, pasarg’ die’s, nesamirktu! Bet sist kādam ar šaujamloku kā ar rungu… tur pašam režisoram ar ilksi pa kūkumu.

• Neprecēta 25gadīga jaunuve, kurā iemīlas galvenais varonis, nozīmē tikai divas iespējas. Pirmā, - viņa ir tik neglīta un tik mazu pūru, ka neviens nav precējis. Otrā – viņa jau ir atraitne, pie tam varbūt ne pirmo reizi. Tā kā ne nu šī sarks, ne bālēs, dzirdot dzeju.

• Zemnieks, kurš ielīdis nozagtās bruņās, piedalās turnīrā, izklapē visus pretiniekus un iekaro zemes senjora daiļās 15gadnieces sirdi - nav iespējams pēc definīcijas "nav iespējams". Pirmkārt valoda: katram sociālajam slānim bija sava. Otrkārt manieres, kuras nevar vienā dienā iemācīties kopēt. Vai spējat iztēloties urlu no Bolderājas ar pamatskolas žēlastības atestātu, kurš uzvilcis Boss uzvalku piedalās kvantu fiziķu konferencē un diskusijās iebāž maisā visus cienījamos profesorus? Tad kāpēc šķiet, ka viduslaikos urla ko tādu spētu? Un arī profesora meita, lai cik atvērta un liberāla, nezin vai iemīlēsies smukulī, kurš šņauc puņķus piedruknē, pirž viņas klātbūtnē, mazgājies pēdējo reizi pērnā gada augustā piemājas upītē (dzērumā ievēlās), un kura leksikas augstākā pilotāža ir 3 vienkārši nepaplašināti teikumi vienkopus.

Tāpēc jau sen nespēju līdz galam noskatīties nevienu filmu par "vēsturi".