Tālā 440. gada p.m.ē. 23. marta rītā, lokāli jau visai zināmais Hērodots sēdēja zem olīvas koka sava nama pagalmā, turpinot darbu pie savas “Vēstures”. Gāja grūti. Grants jau daļēji notērēts, morāles cenzors ik pa brīdim ieradās pārbaudīt tekstu, vai tas nemudina jaunatni uz necieņu pret dieviem, senču varoņdarbiem un uz kontrabandas persiešu kaņepes pīpēšanu.

Taču šajā brīdī lielākās raizes gādāja politiķi, proti, Atēnu jūras savienība bija noteikusi, ka barbarus nedrīkst saukt par barbariem, pat ja tie tādi ir. Kā arī dēvēt barbaru tautas tā, kā tās apkārtējie dēvē, gadījumā, ja šis apzīmējums tām šķiet aizvainojošs. Perikls, uzstājoties agorā, bija skaidri un gaiši pateicis, ka demokrātija nav nekāda tur visatļautība, un ja kāds slāvus nosauks par slāviem, to gaida Alkibiada liktenis. Jo vārds “slave” pēc gadiem būšot aizvainojošs. Tas atēniešiem. Tātad nabaga provinciāļiem draud lielāki krenķi – ar tādu halikarnāsieti policija daudz neceremonēsies.

Tā nu Hērodots rūpīgi vilka ar stilu zīmes vaska kārtā: “Ziemeļos no amazonēm dzīvo slā(svītrots) skiti zemkopji, kas labību sēj ne pašiem ko ēst, bet lai graudus pārdotu…”

Nolēmis, ka sākums gana labs, halikarnāsietis jau kļuva drošāks:
“Viņiem tīk dzerstīties, žēloties un lamāt savu valdnieku – bez šīm nodarbēm tie nespēj savu dzīvi iedomāties. Taču, no otras puses, viņi ļoti bīstas sava valdnieka un nodokļus maksā pat tad, ja pēc tam jākar zobus vadzī. Vēl vairāk par savu valdnieku viņi ienīst uzpircējus, filosofus un apkārtējās tautas, ko nicinoši dēvē par bindosiem, geiboriešiem un šurkām. Tiem ļoti patīk grauzt apceptas sēklas, kuru čaumalas obligāti jāspļauj zemē, un vēl viņi visi sapņo par to, kā atbrauks uz Hellādu, kur kļūs bagāti un ievērojami. Kad pie slā(svītrots) skitiem ierodas hellēņu tirgotāji, skiti tos aiz muguras izsmej un dēvē par “nutupiem”. Tīras drēbes un nespļaušanu uz grīdas viņi uzskata par “bezdvēseliskuma” pazīmi. …”
P.S.
Kā jau lasītājs zina, Hērodota “Vēsture” līdz mums nonākusi cenzētā, t.i. saīsinātā versijā.

733. gadā kopš Romas dibināšanas (20. gadā p.m.ē. saskaņā ar kādu vēlāku kalendāru), šajā dienā atgadījās kas neparasts. Uz Trajāna ielas (via Traiana) kaut kādi dūšīgi tēvaiņi, kuru sejas nebija deformējusi inteliģence, sagrāba rīta pastaigā devušos sirmo Vergīliju, uzmauca tam galvā linu maisu un aizveda nezināmā virzienā.

Attapās viņš kādas villas tumšā pagrabā. Acis žilbināja lāpu liesmas, aiz kurām draudīgs kā kalns slējās šausminoša paskata bārdains ģermānis brūnzaļā hlamidā ar ziliem apšuvumiem.

- Nāme!!! – tas iegārdza pārbīlī trīcošā dzejnieka sejā. Šo vārdu viņš saprata, jo bija dzirdējis sakām baltādainās, kaut ne visai graciozās ģermāņu verdzenes, kuru skavās pa laikam mīlēja rast iedvesmu jaunām atskaņām.
- V-v-ver… - murmulēja pārbiedētais sirmgalvis.
- Nāme!!! – vēl bargāk uzgārdza ģermāņu baisulis.
- V-v-ver…gilijs!...
- "Vollstendiger nāme!!!" – ierēcās drausmonis, uzsitot ar dūri pa galdu tā, ka uz tā guļošais smagais tērauda gladiuss palēcās gaisā.
- Pūblijs Vergilijs Marons! – zobiem klabot, izspieda mūsu stāsta varonis.
- "Geburtstāg!"
- Ne-ne-neatceros… - stingstot šausmās, murmulēja Vergīlijs.
- "Geburtstāg, rōmišes švein!" – ieaurojās barbars, pārliecoties pār galdu.
- Di-di-di… 21. martā, šodien!!! – iekviecās dzejnieks, cerot, ka varbūt tas kā iežēlinās nāvi, kas uz viņu raudzījās caur ledainajām, zilajām barbara acīm.
- Gut! – ģermānis izslējās, paņēma mobili un kādam piezvanīja - Ekselence, rīkojums izpildīts! Tā delikāti uzzināju, ka 21. marts. Jā, varam to izsludināt par starptautisko dzejnieku dienu… Vas? Ō, nain, viņam nav nekādu iebildumu…

Vergīlijam kaut kā neērti bija iejaukties sarunā, bilstot, ka īstenībā dzimis 15. oktobrī.

Tālā 457. (vai 460., vai 461., vai 469., vai 492., vai 493.) gada 17. martā eņģeļu delegācija nolaidās mūžzaļajā un mūžmitrajā Eiras salā pēc mirušā turienes bīskapa Patrika dvēseles. Un bija netīkami izbrīnīti, ka priekšā jau tusēja varza ar dēmoniem, kas ieradušies šajā pašā sakarā. Protams, raisījās kvēls disputs labāko agrīnās sholastikas paraugu garā:
- Dzērājs! – argumentēja velli.
- Īrijā tas nav nekas slikts! – oponēja eņģeļi.
- Zaimotājs!
- Īrijā tas nav nekas īpašs!
- Kauslis un huligāns!
- Īrijā tas ir normāli!
- Visu laiku aicināja nogalināt visus angļus un sakšus!
- Īrijā tas ir pašsaprotami!
- Ēda gaļu gavēņa laikā un dzēra elu!
- Ceļiniekam tas ir ļauts!
- Kādam ceļiniekam?!
- Tam, kurš izvēlējies grūto un sadzīves ērkšķiem pilno ceļu pie Dieva! – noskaldīja eņģeļu runasvīrs. Un, skandējot Ozianna!, līksmiem izsaucieniem eņģeļi parāva Patrika dvēseli debesīs.
Bet viņa bijušās draudzes avis sāka svinēt Sv. Patrika dienu kā veselā saprāta uzvaru pār likuma burta kalpību.

Pirms 4061 gada, akurāt 12. martā, dzīvais dievs, Augš- un Lejasēģiptes pavēlnieks un nama turētājs, faraons Hnums Hufu, kuru pasaules malas hellēņu barbari godbijīgi dēvēja par Heopsu, izsauca augstāko arhitektu Hemuinu, lai izstāstītu viņam, kā iecerējis izrotāt zemi sakarā ar gaidāmo jubileju.
- Vajag ko grandiozu, lai visi pasaules barbari to ieraugot, no pārbīļa bikses piečurā un saprot mūsu varenību. Proti, pa visu apvārsni savu 50 ligu augstumā hologrammu, kurā es, varenais un neatkārotjamais, mūsu varonīgo karotāju priekšgalā, kaujas ratos stāvot pilnā augumā, vedu pie prāta un civilizēju barbarus, virs šķēpu jūras rinķo ērgļi, un paši dievi Ptahs, Ra un Gors, nonākuši no debesīm, man…
- Kungs, mēs vēl nemākam hologrammas veidot, - šefa fantāziju lidojumu apturēja arhitekts, kuram piemita talants sabojāt šādus brīžus.
- Lai Sets parauj! Nu labi… Tad taisīsim mazāku, no bronzas, naktīs izgaismotu ar…
- Kungs, mums nav ne elektrības, ne arī tik daudz bronzas, pat ja nacionalizētu visus kastroļus, - atkal iebilda Hemuins.
- Sasodīts! Kas tad mums ir?
- Akmeņi ir. To netrūkst.
- Nu tad to visu no akmens…
- Kungs, mēs to vēl nemākam. Nu vienu jūsu statuju kā nebūt uzmeistarot varētu, bet karaspēku… Bez tam… Visas darbnīcas šobrīd aizņemtas gadu uz priekšu. Gatavo māla armiju kaut kādam ķīnīzeru imperatoram no aizkalniem, kurš nupat iemācījies valsti uztaisīt un sācis civilizēties. Starptautisks darījums, lauzt līgumu nevaram.
- Lai Anubiss visus parauj! - faraons niknumā spēra ar zeltā caurausto zandali pa alabastra pelnu trauku. - Ko tad mēs īsti varam?!
Hamuins uzreiz atzdīvojās un sāka uz galda izplāt papirusa rasējumus: - Lūk, piramīdu…
Hnums Hufu izmisumā teatrāli pacēla rokas pret debesīm: - Ak, Ozīriss! Atkal piramīda! Cik tomēr mēs vēl esam primitīvi!

Pirms sazincikmiljoniem gadu, akurāt 28. februārī notika kas neparedzēts. Proti, kāda amfībija, kas jau pusstundu blāvu skatienu bija klausījies sievas stāstā, cik daudz pelna viņas draudzeņu vīri, piepeši piecēlās un klusējot devās ārā no siltajiem piekrastes sēkļa vilnīšiem uz sauszemi, pa ceļam nomesdams sen apnikušās pleznas.
- Neuzdrošinies aiziet, kad es ar tevi runāju! - iespiedzās laulene.
- Tē-tē-tē-tē… - iebubinājās bērnu varza, kas vēl nemācēja runāt.
- Phe, evolūcijas strupceļš dodas strupceļā. - nobubināja tēvs.
- Ak, viņš vienmēr ir bijis mūsu ģimenes melnais ikrs! - saķēra galvu māte, - Lūk, manai draudzenei… - tālāk gan jau sekoja stāsts, kurš no mātes draudzeņu bērniem ko dara daudz labāk un veiksmīgāk par viņas atvasi, taču mūsu varonis tajā vairs neklausījās)
- Ceļš uz Fudzi kalnu sākas ar pirmo soli, - pie sevis izlēmīgi sprieda mūsu amfībija, - bet jūs varat te nosprāgt krīta nogulumos. Paliks vien nospiedumi kaļķakmenī…

Tālā 1582. gada 24. februāra rītā Viņa Svētība pāvests Gregors XIII uzklausīja Viņa Eminences kardināla Pesimisto Drūmelli ziņojumu, ka tuvākajā laikā visai pāvestībai un Baznīcai gaidāms totāls lokdauns un turpmāka mājsēde.
- Jūsu priekšgājējs Vinoveritass V īsi pirms nāves parakstīja līgumu ar gešeftterapijbanķieri Dolāru Žīdmasonu no Venēcijas, saskaņā ar kuru aizņēmās miljonu zelta dukātu. Jāatdod pusotru miljonu, jo uz jūdiem neattiecas aizliegums augļot. Neatdošanas gadījumā visai Baznīcai jākonvertējas jūdaismā.
- Jopcikmizīt! - Gregors XIII aš aizrijās. - Kur tas minjons palicis?
- Nevis minjons, bet miljons. Tika izsniegts Vinoveritasa V minjoniem, to startapiem. Diemžēl jaunskungi pēc laiciņa pasludināja maksātnespēju.
- Ēēēē… aber jāatdod kad?
- Šogad, laikā no 5. līdz 14. oktobrim - deviņu dienu termiņš ir gadījumam, ja Žīdmasons ceļā aizkavējas. Mūsdienās ar sabiedrisko transportu pa laikam ir problēmas.
- Bet naudastanau?
- No kurienes lai tā rastos? - Drūmelli aš apvainojās.
Pāvests brīdi klusēja, apdomājot jaunumus. Tad vaicāka:
- Ēēēē… bet šiem tur… nu tai jūdaismā kāds Telavivas pāvests ir?
- Nav vis, jūsu svētība, - Pesimisto noplātīja rokas.
- Tātad šis variants atkrīt… Hmm… Tātad raksti bullu: Mēs, Romas pontifiks un tā tālāk, informējam visas ticīgo draudzes. Proti, jau labu laiku kūrijas slieksni deldē visādu zinātnieku delegācijas, žēlojoties, ka seno pagānu astronomu un herētisko ampiratoru tumsonības dēļ mūsu kalendārs par 10 dienām atpaliek no dievišķā kalendāra. Tāpēc mēs, Romas pontifiks un tā tālāk pavēlam reformēt nebūšanu, proti, tūdaļ pēc 4. oktobra nākošā diena šogad būs 15. oktobris…

Grāvendāles (Grafenthal) muižu 1919. gada novembrī patriotisku motīvu vadīti nodedzināja Valmieras 2. pulka 2. bataljona kareivji, pie reizes izvarojot un nogalinot šeit patvērušās divas vācbaltietes no Asares muižas (Auguste Valtere-Vitenheima un viņas nepilngadīgā meita Aleksandra).