Viena no nepieciešamākajām dzīvespratībām skolēnam ir prasme špikot: spēt mērkaķa ātrumā atrast vajadzīgo informāciju, ko pats īsti nezina, atlasīt galveno, apaudzēt ar savu naratīvu un iesmērēt skolotājam, priekšniekam, komisijai utt.

Prasme šikot pieklibo jauniešiem, pieklibo. Kā skolmeistars ieauga gludu, gramatiski korektu, loģisku un strukturizētu atbildi, tā uzreiz vēlme kādu raksturīgāko fragmentu iekopēt google meklētājā. Visbiežāk uzreiz atrodas pirmavots… Bet ja komati ir krustām šķērsām, teikuma beigas vairs nesaskan ar sākumu, bet atsevišķu frāžu jēgu vari apjaust tikai kontekstā ar uzdevumu, tad skolotājs var atslābt un likt labu vērtējumu – pusaudzis godīgi mocījies un spiedis no sevis zināšanu druskas, rakstījis pats. Malacis!
P.S.
Neba velti jau 17-18. gs. bruņniecības akadēmijās kā viens no svarīgākajiem mācību priekšmetiem tika nostiprināta dzimtā valoda. Proti, laikos, kad jebkurš urla var būt bagātāks un greznāk ģērbties par baronu vai grāfu, tikai manieres, humora izjūta, pašcieņa un valoda ir tie kritēriji, kas atšķir aristokrātu no iznireļa.

1959. gadā ASV, Ipsilantas (Ypsilanti) psihiatriskajā slimnīcā (Mičigāna) Miltons Rokičs (Dr. Milton Rokeach) veica interesantu eksperimentu ar trim pacientiem, kuri katrs bija pārliecināts, ka ir Jēzus Kristus.

Tos ievietoja visus vienā palātā. Sākumā visu triju Jēzu kopdzīve izvērtās visai neciešama: katrs nesatricināmi uzskatīja sevi par īsteno. Arī kopīgās psihoterapijas seansi neko nemainīja. Pēc īsā labilitātes perioda nostiprinājās slimnieku pasaules aina: viens uzskatīja abus pārējos par mehānismiem cilvēku izskatā, otrs pieļāva, ka abi pārējie varētu būt dievišķas izcelsmes, taču otršķirīgi kā eņģeļi, trešais konstatēja, ka abi viņa palātas biedri, visticamāk, ir psihiatriskās slimnīcas pacienti ar raksturīgiem šizofrēnijas simptomiem.

Divus gadus psihologi daždažādi eksperimentēja ar trijotni, bieži vien pārkāpjot ne tikai mūsdienu, bet arī tā laika ētikas normas (ja kāds vēlas, googlē var atrast). Par spīti visām manipulācijām visi trīs Jēzi tā arī saglabāja savu pārliecību, ik dienu strīdējās savā starpā, kurš ir īstenākais, dažkārt pat izkāvās, lai pierādītu savu taisnību, jo pašizdomātās sarkanās līnijas nepieļāva vienlīdzīgu līdzāspastāvēšanu, katrs uzskatīja, ka ir galvenais “palātJēzus”.

Bet tas pasākumā, manuprāt, nebūt nav svarīgākais. Interesantākais tas, ka vienā jaukā brīdī visi trīs nonāca pie vienotas stratēģijas turpmākajai saskarsmei, lai izvairītos no permanentā konflikta sadzīves komforta labā. Proti, viņi sāka sadzīvot, gluži vienkārši ignorējot pamatproblēmu – apzināti sāka izvairīties to pieminēt sarunās. Kā viņi saprata, ka ja ir spiesti visu mūžu uzturēties vienā telpā un nav ne mazākās iespējas no “neīstajiem” tikt vaļā, var pārlikt prioritātes no pozicionēšanās “kurš ir īstais” uz sadzīvošanu, īsti nav skaidrs. Taču izdevās. Jo īstais naidinieks bija eksperimentētāji ārpus palātas. Domāju, ka dievzemītes “politiskajām partijām”, kuru ņemtne ar sarkanajām līnijām ir visai valsts attīstību kavējoša, būtu vērts no šiem trim Jēziem pamācīties.
P.S.
2017. gadā tapa pat kinofilma “Three Christs” ar Ričardu Gīru ļaunā psihologa lomā.

Tālā 1862. gada 29. jūlijā matemātiķim Čārlzam Lutvidžam Dodsonam (Charles Lutwidge Dodgson) matemātika bija tā apnikusi, ka šis nolēma atslābt, uzrakstot kādu blēņu stāstu par jautra zēna piedzīvojumiem Holandē.

Taču kamēr viņš apdomāja sižetu, atskanēja ellīgs blīkšķis un stikla šķindoņa – uz ielas futbolu spēlējošie puišeļi ar bumbu trāpīja akurāt verandas logā. Krietni sapīcis un atriebes domu pārņemts, Dodsons nomainīja galveno varoni puiku pret jauku meitenīti. Meitenītes nespēlē futbolu un nedauza logus.

Tik tālu ticis, viņš gandarīts atslīga klubkrēslā, iemalkoja tēju ar pienu un atvēra rīta avīzi. Ziņas bija pat ļoti nejaukas, proti, Amsterdamas biržas kraha dēļ kompānija, kuras akcijās viņš bija ieguldījis visus savus ietaupījumus, bija praktiski zaudējusi savu vērtību. Holandi jāsvītro! Jau vēlējās tās vietā ierakstīt Ameriku, taču atcerējās, ka arī tur pilns ar biržām. Nācās sižetu mainīt vēl radikālāk, sūtot meitenīti uz brīnumu zemi, kurā principiāli nav ne biržu, ne derdzīgās Amsterdamas.

Gandarīts par savu attapību, Dodsons iesāka stāstījumu, kurā mazā Beatrise (Denise, Luīze vai Alise – to vēl nebija nolēmis, jo zināja daudz mazu meitenīšu, kuru klātbūtne bija visai apgrūtinoša) skrēja pakaļ melnam kaķim… Taču šajā brīdī virtuvē atskanēja blīkšķis, šķindoņa, aizripoja katla vāks, kaķa ņaudēšana un sulīga ķēkšas škendēšanās. Kaķi, kurš bija apgāzis uz plīts auzu pārslu putras katlu, nācās izmest no mājas, bet stāstā nomainīt pret baltu trusi.

Pret vakaru blēņu stāsts bija tapis. Punktu pieliekot, Dodsons ilgi domāja, tad izsvītroja no tā arī savu vārdu – džentlmenim jābūt taisnīgam it visā.

Tā Kunga 1000. gadā (ja var ticēt dīvaino īru mūku kalendāram), drosmīgais Leifs Ēriksons atklāja pēdējo no jaunajām zemēm. Dienu iepriekš islandieši bija aplūkojuši Helulandi un Marklandi, taču turienes kaiju bari bija tik neganti ķērcoši, un bez tām nekā cita nebija, ka ceļotāji airēja vien garām, taču nu acu priekšā bija Vinlande. Leifs jau no prieka grasījās visām jaunatklātajām zemēm dod kopīgu nosaukumu Amriklande, taču nolēma svinīgo ceremoniju atlikt, līdz būs atraduši kādu kokakolas automātu. Par šiem automātiem, lielveikaliem, pašbraucošiem ratiem, melnādainiem cilvēkveidīgajiem, kustīgām bildēm un ugunsūdeni bija stāstījis jūrasbraucējs Bjarni Herjolfsons, kurš zvērēja pie mātes kapa to visu redzējis, kad bijis šajās vietās pirms pieciem gadiem.

Diemžēl nekā cita kā krūmu un skābu savvaļas vīnogu arī šajā zemē nebija. Daudzas dienas islandieši klīda pa piekrasti, citi devās zemē iekšā dziļāk, lai atrastu kaut pēdas no Bjarni stāstītā, taču nekā. Tikai kaut kādi izmālējušies iedzimtie mežoņi pakalnos kauca, draudoši vicinot akmens cirvjus un primitīvis šķēpus ar kaula asmeņiem. Izskatījās vēl šmucīgāki par sāmiem, tā kā pašsaprotami tika nosaukti par skrelingiem. 28. jūlijā vīlušies un nīgri uz vadoni lūrēdami, Leifa vīri kāpa iekšā drakarā, lai airētu atpakaļ uz Grenlandi pie sievām un aitām.

Tajā pašā dienā īsteno roņu specvienības komandieris raportēja apvienoto cilšu prezidentam, ka operācija “totālā maskēšanās” ir izdevusies – atnācēji pašiverējuši gar piekrasti un aizvākušies atpakaļ, kur nu šie tur mitinās. Nu uz gadiem 500 garantēts miers un klusums. Prezidents atviegloti nopūtās, ievilka pārdomu pīpes dūmu un sāka prātot, kā lai organizē Menas štata infrastruktūras atjaunošanu, kāda tā bija, pirms jūrā aizmuka tas mūžam piedzērušais bālģīmis. Atkal lieki izdevumi, atkal kongresmeņi no krī un jutiem balsos pret!

Skolas ziņas no Augšzemes. // Latviešu avīzes, Nr.5 (31.01.1879.)

Jau agrāki ir ziņots, ka še Augšzemē skolas būšanai vēl daudz kavēkļi ceļā guļ, kas tām neļauj kā citām Kurzemes skolām izplaukt. Ja kas vācu valodu prot un grib par šās puses skolām vēl kādas ziņas dabūt, tas lai lasa tai grāmatiņā, ko nesen Kurzemes cien. šulrāta kungs izdevis, proti: „Bericht über das Landvolksschulwesen Kurlands für das Jahr 1876/77”.

Tur tiek izrādīts, cik maz vēl te ir par skolām gādāts. Sērpils kirhšpīlē ir 34 skolas, no tām ir tik kādām 3 savi īpaši skolasnami, visas citas tiek vēl pie kādiem saimniekiem iekortelētas. Skolotāju lones ir gaužām mazas, 22 skolotāji nedabū vēl pa 100 rubļ. un 2 tik pa 30 rubļ. Ašerādes kirhšpīlē (pie Ilūkstes) trūkst pavisam savu īpašu skolasnamu, tik 1 skolotājs dabū līdz 100 rubļ., citi daudz mazāk, 1 tik 36 rubļ. Tāpat Subates kirhšpīlē skolotāju lones ir gaužām knapas, un kuram skolotājam nav blakām ienākšanas, tam diezgan grūti cauri kulties.

Bez tam vēl te skolotājiem savas bēdas. Dažos pagastos tiek caur to viss viņa darbs un pūliņš stipri apskādēts un kavēts, kad paši vecāki savus bērnus tikumā samaitā un pret visu skolas kārtību satracina. Bieži vien tas notiek, kad viena jeb otra māte nāk pie skolotāja un tam par savu bērnu, kuru par to visgodīgāko sauc, visādas pārmešanas ceļ, ka esot viņas tramīgu bērnu, kas no vismazākā bāriena gatavs gaisā lēkt jeb no ādas skriet, tīri par velti, vai nu skolā paturējis jeb apstrāpējis. Tādu strāpi nevarot šās bērns panest, viņam esot slimam japaliek vai grib jeb negrib. Kad skolotājs uz tādiem niekiem neklausās, bet dod ikkatram palaidniekam to algu, ko tas pelnījis, un dara tā, ka pats to var skolas valdīšanas priekšā atbildēt, tad skrien tāda māte pie pagasta tiesas un lūdz, lai pagasta valdīšana viņas lietu žēlīgi izmeklē, bet sūdzību izstāstīdama, pieliek vēl visādus melus klāt tā, ka bail klausīties. Skolotājs esot viņas bērnu ar divi collu biezu linejalu sitis, ar kājām spārdījis, tam desmit reizes vienu un to pašu vārdu ausī kliedzis, aiz deguna rāvis, matus plēsis, galvu pie sienas dauzījis un dievszin ko vēl nedarījis. - Tiesas locekļi, gribēdami tādu lielu netaisnību izmeklēt, aizbrauc uz skolasnamu un apstellē arī sūdzētāju. Bet kas nu te izrādās? Skaidri meli, ko māte pati savās dusmās nezin kur sagrābusi.

Ar tiem, kas kopā ēd, skolotājam atkal sava ķibele. Vecāki spriež, ka tur jau ne uz kādu vīzi nevarot bērnu skola paturēt, jo kam tad būtu par labu viņa atlikusī putra jeb kāposti? Deputātu vajag dot un bērns paliks bez pusdienas? Labāk lai jau tad kādu reiz arī uzšaun, taču nebūs tik liela skāde! - Citi atkal, kuru bērni sevišķi ēd, lūdz lai nešaun, bet lai patur skolā jeb ieliek kaktā. Dažs atkal dod to padomu, lai skolotājs viņu nerātnu dēlu jeb meitu, kad pelnījis, zitiem neredzot, tik drusciņ piebar. Bet lielākā daļa vecāku negrib it nekādas skolas strāpes un bērniem piekodina, ja tik skolotājs viņiem pirkstu piedurs, tad lai tūlīt šiem to saka, tad jau gan redzēs, kas skolotājam notiks!

Tādas neapdomīgas draudešanas un nekārtīgas valodas un sūdzības ir visvairāk no iedzīvotājiem un kalpiem dzirdamas, - zināms, viņu bērni tiek arī visvairāk pārmācīti, tāpēc ka nav mājās mācīti. Kad tie savus bērnus pie saimniekiem par ganiem der, tad neprasa vis daudz par labu un stingru pamācīšanu un piespiešanu pie grāmatas, bet tik kaulējās par prāvu loni un ka saimnieks nedrīkst viņu bērnu iepērt, kaut tas būtu pērienu desmit reizes pelnījis, un to vēl īpaši bērnam dzirdot piekodina. Pēc, kad vajag skolā iestāt, bet ar lasīšanu un katķismu nekurā galā neiet, tad stumj visu vainu uz saimnieka; tas esot apņēmies par visu gādāt un kā pienākās iemācīt, bet kā nu redzams, tad nav vis savu apsolīšanu pildījis v. t. j. pr. Kad tādas izrunas neko nelīdz un saimnieks pierāda, ka tik vairāk pēc lielas lones paģērējis nekā pēc mācības, tad uzvelk citas stīgas un sāk bezgalīgi lūgt, lai taču par nabaga kalpu jeb atraitni apžēlojās; bērns esot tagad tik drusciņ nobijies, bet kad tik tiks skolā, tad jau viss ies kā vaļā.

Dažu arī gadi neatvēl atraidīt, visuvairāk tādus, kas no leišiem nāk, kur ne skolas, ne arī skolas likumi pazīstami. Ko nu lai skolotājs ar tādiem palaistiem bērniem iesāk? Ne tie ir raduši kārtīgi un godīgi uzvesties, ne arī pie mācīšanās daudzmaz piespiesties; dari tu viņiem, ko gribi. Viņi sēd kā bluķi un gaida, kad tik skolotājs viņus kaut kādā vīzē aizskartu, ka būtu iemeslis tēvam jeb mātei sūdzēt un lērumu celt. Vaj tādi bērni skolotaja pamācīšanu jeb norāšanu lēti pieņems par labu? Kas to deva? Un kad skolas laiks pagalam, tad arī mācība vējā. Gan netrūkst arī starp kalpiem īsti godīgu vecāku un godīgu bērnu, bet gandrīz ikkatru reiz nāk visas jaukšanas, ķildas un veltīgas sūdzības no viņu puses, jo viņi domā, ka viņu bērniem visa netaisnība notiek, tapēc ka kalpu bērni; bet kur tā īstenā sakne, to lai meklē paši pie sevim.

Skolotājam ir visi bērni vienlīdz, tāpat kalpa, kā saimnieka, tik ar to izšķiršanu, ka tie godīgie un rūpīgie ir mīļāki neka tie slinkie un palaistie. Tāpēc, ja kas grib skolotāja mīlestību mantot un no visas pārmācīšanas izsargāties, tas lai paliek par godīgu un rūpīgu bērnu, - zināms vecākiem jānāk tai lietā ar labām priekšzīmēm un pamācīšanām palīgā, tad tik viss skolas
darbs labi veiksies un tiklab skolotāji, ka arī vecāki varēs uz bagātiem augļiem cerēt.
- g.

Via: http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr&fbclid=IwAR27sYVUyhy5bV4XBCfYaDUfFLVL7U5I_8n7D0GjRkczHCumikGLKnqJhn4#panel:pa|issue:74157|article:DIVL137

Tālā 1611. gada 26. jūlija tveicīgā pusdienlaika bulā grāfs Jakobs de la Gardi (Jakob Pontusson De la Gardie) sēdēja savā baltajā zirgā Novgorodas vārtu priekšā un domās lādēja turienes bajārus sliktos vārdos, kādus aristokrāts skaļi izsaka tikai sadzerot nometnē ar saviem karakalpiem. Pilsētas atslēgas, ko šie bija izstiepuši, bija tā apskretušas un aprūsējušas - barbari!, - ka tās pat kauns kādam rādīt, kur nu vēl piekarināt dzimtas pilī pie sienas līdzās karu trofejām. Taču skaļi viņš izteicās politkorektāk:
- Nu ko, mīļie novugoroudieši, vai zvērat būt uzticīgi pavalstnieki jūsu jaunajam valdniekam, Karolusam no Dieva žēlastības zviedru, gotu, vendu, somu, karēļu, lapu, kajaniešu, Livonijas igauņu karalim?
- Te tev krusts! Zobu dosim! – korī ieaurojās kažokos svīstošie bārdaiņi, cītīgi švīkādami krūtežas ar diviem pirkstiem.
- Vai solaties līdz ar visu Novugoroudas zemi vairs nepakļauties Maskavas bajāriem uzurpatoriem, bet kopā ar savu cēzarēviču Karolusu Filipu karot pret to un postīt maskavitus?
- Čūskas būsim, ja nē! – atkal ieaurojās bajāru koris, metot krustus.
Ģenerālis iecirta piešus zirgam sānos un svītas priekšgalā devās iekšā pilsētā. Bajāri atviegloti saskatījās:
- Tāds mīļcilvēks – uz vārda noticēja, nevienu nelika ne nopērt, ne mantu atņemt un radiniekus verdzībā pārdot!
- Mīkstais geiropiešu intelbieņķis! – ar smīnu bārdā sulīgi nospļāvās otrs.

Tālā 380. gada pirms kāda jūdu pravieša dzimšanas 24. jūlija pievakarē Diogena mucā ciemos ieradās Antisfēns un Platōns - piektienu vai sestdienu vakaros pat Hellādā bija pieņemts aiziet uz vietējo KAC iedzert.

Pēc trešās vīna krūkas pieņēmās spēkā filosōfiska diskusija. Diogēns pastāvēja uz to, ka dzīve ir kā sūdu jūra. Antisfēns oponēja, ka tomēr tā ir silta un dažkārt visai komfortabla – tātad drīzāk kūtsmēslu kaudze. Savukārt Platōns aicināja neaizmirst gara lidojumu un ēnas uz Egeja jūras klintīm saulrietā – drīzāk saulē apkaltis un spīguļojošs kaiju gvano slānis. Katrs lika galdā neapstrīdamus argumentus, kurus kolēģi tūdaļ izdzēra, pierādot, ka tukši tie. Galu galā gandrīz sākās maza grūstīšanās, taču tad pilastri attapās, ka neklājas ieiet vēstures annālēs ar prastu krogus kautiņu, un nolēma strīdu atrisināt ar neatkarīgas arbitrāžas palīdzību.

Kā reizi garām cilpoja aizelsies kāds nošmulējies puišelis, kuru Diogēns varen veikli aizķēra ar sava spieķa līkumu, apturot. Tam nu, kā absolūti neieinteresētai un neangažētai personai bija jāatbild, kuram no dižajiem zinātnes tēviem taisnība.
Uzklausījis tos, puika paurbināja degunu un teica: “ Pasaule sastāv no četrām pamatvielām – zemes, ūdens, gaisa, uguns – dažādās kombinācijās. Katru pamatvielu veido divas īpašības: uguns ir karsta un sausa, gaiss ir karsts un mitrs, ūdens ir auksts un mitrs, zeme ir auksta un sausa. Vienai no īpašībām paliekot nemainīgai, bet otrai mainoties, viena pamatviela kļūst par citu. Tā nu sanāk, ka taisnība jums ir visiem, viss atkarīgs no subjekta.”

Kamēr samulsušie pilastri apdomāja dzirdēto, tālumā atskanēja nikns kāda sievišķa sauciens: “Āāārīīstōōtēēēlīīī, negantais zeņķi! Kurš nav kartupeļus nomizojis un traukus nomazgājis?! Anuka mājās!!!”

Visu dzīvnieku sugu pārstāvji, augot, iziet caur diezgan konstantiem un prognozējamiem attīstības posmiem. Dažām sugām, piemēram suņiem, šie posmi prognozējami ar precizitāti līdz nedēļām (atkarībā no šķirnes). Ja zinām par šiem suņa attīstības kritiskajiem posmiem un to raksturlielumiem, tas daudz labāk ļauj saprast attiecīgā vecuma suni, zināt, ko no tā var prasīt, bet ko nē. Ignorējot tos, var neglābjami “sabojāt” kucēna uzvedību. Piemēram, ir divi viskritiskākie posmi, uz kā pamata veidojas suņa temperaments:
- Ja kucēnu tur migā līdz četrpadsmit nedēļām, nelaimīgs būs tas, kurš to galu galā iegādāsies. Šāds suns nemācēs tikt galā ar stresa situācijām un nespēs atrast sev vietu cilvēku ģimenē. Viņa “kaislība uz mūžu” būs citi suņi, jo izlaists posms, kad kucēns mācījies iedzīvoties cilvēku ģimenē.
- Otra galējība ir tad, kad kucēnu pārāk ātri atrauj no mātes, jau kāda mēneša vecumā. Tur problēma, ka viņš tā arī nav paguvis iemācīties būt suns, jo šis attīstības posms kopā ar sev līdzīgiem ir bijis pārāk mazs. Visticamāk, pieaudzis tas būs agresīvs dzīvnieks, jo nav paspējis mātes uzraudzībā apguvis prasmi sadzīvot ar pārējo kucēnu metienu.

Pirmās desmit nedēļas. Jo kucēni top “suniskāki”, jo mērķtiecīgāka kļūst viņu it kā haotiskā ņemšanās migā. Viņi grūstās, kāpelē viens pār otru, veļas, un kož viens otram mazajiem, taču asajiem zobeļiem. Uzzina, cik stipram jābūt kodienam, lai tas otram nodarītu sāpes, un iepazīst sāpes, saņemot kodienu pretī. Principā šajā vecumā vienīgā zobu funkcija ir sāpju nodarīšana, jo lai plēstu gaļu vai grauztu kaulus, tie neder. Žokļu muskuļi ir pārāk vāji, lai nodarītu lielāku skādi, tā kā viss ir uz to, lai kucēni iemācītos paši regulēt kodiena spēku. Māte regulē šo ņemšanos ar rūcienu vai bargu skatienu. Ja kucēns neklausa, tad viņa pieceļas kājās tam pāri, vai pat saņem aiz skausta ādas un viegli sapurina – kucēns saprot auguma un spēka starpību, un noveļas uz muguras, atsedzot vēderu un ar smilkstu demonstrējot pakļaušanos. Nākamajā reizē reakcija uz mātes skatienu vai rūcienu būs uzreiz.

Bez tam šajā posmā svarīgs arī kontakts ar cilvēku. Tos regulāri jāņem rokās, maigi jāapgāž, jāpakasa vēderiņu, jāpārbauda ķepas, zobus, acis un spalvu. Kucēnam nostiprinās pozitīva pieredze saskarsmē ar cilvēku, bet vieglais stress palīdz izveidoties noturībai pret stresa situācijām nākotnē. Kucēni sāk mācīties būt suņi cilvēku vidē.

12-18 nedēļu vecumā kucēni pamazām apgūst bara hierarhiju un savu rangu tajā. Tie jau ir pusaudži, pašpārliecinātība aug, šie sāk izmēģināt atļaušanās robežas. Ja jau ir nošķirti pie cilvēkiem, tad bieži vien panāk sev tādu statusu un brīvības, kādu māte un pārējie suņi nekad nepieļautu. Cilvēks uz šādu padsmitnieku vēl raugās kā uz kucēnu, attiecīgi, ir daudz iecietīgāks un nepievērš uzmanību tam, ko suņu barā nekad nepieļautu. Kucēnam piedodam to, ko neļautu pieaugušam sunim. Taču suņi attīstās straujāk, un savā attīstībā šie vairs nav kucēni. Tieši tāpat kā nedrīkst pieļaut 12-16 gadus veca pusaudža patvaļu, nedrīkst pieļaut 12-16 nedēļas veca suņu pusaudža nekaunību. Tas ir laiks, kad suņu puikās strauji pieaug testosterons, attīstās ilkņi, mainās to attieksme pret apkārtējo baru (un cilvēku ģimeni viņš uztver kā baru), mainās apkārtējo suņu attieksme pret viņu – tas vairs nav kucēns. Pārtrūkst emocionālā saikne ar māti un jaunā suņa instinktīvs pamatuzdevums ir atrast savu vietu suņu/cilvēku bara hierarhijā. Jo augstāks rangs, jo labāk.
4-8 mēnešos – došanās pasaulē. Jaunulis, kas līdz tam ar prieku atsaucās saimnieka balsij, sāk dīvaini uzvesties. Vairs neatsaucas, uzdrošinās pat rūkt un rādīt zobus, uz saimnieka teikto reaģē ar neizteiksmīgu skatienu, tad pagriežas un dodas pretējā virzienā. Savvaļas suņu vai vilku barā šāda uzvedība būtu pašsaprotama. Jaunuļi pārstāj klausīt savus vecākus, rūc pretī, izturas kaitinoši, līdz vadzis lūzt un tie tiek padzīti no alas. Lai paši savā jaunuļu barā iet medībās, meklē pāri. Pēc gada, ja nav kritis par upuri medniekiem, kopā ar partneri atgriezīsies dzimtajā barā jau kā pilntiesīgi tā locekļi, vai atradīs sev teritoriju un veidos savu baru. Cilvēku attīstībā šim instinktīvajam uzvedības modelim atbilst t.s. pubertātes 14-16 gadu vecums.

Te gan jāpiebilst, ka vēlme doties pasaulē nav raksturīga visam šim posmam, bet tikai kādai nedēļai, retumis mēnesim. Turpmāk reakcija uz pavēli “šurpu” atkarīga no tā, cik daudz prieka jaunulis izbaudījis, kamēr bijis pamucis. Piemēram, aizskrējis pamežā pakaļ izbaidītam zaķim, to pazaudējis, taču uzdūries piknikotājiem, kas šo pabaro ar neredzētiem kārumiem un spēlē ar viņu kopā bumbu, tad sastop jaunu un superjauku kucīti, ar kuru kopā izskraidās no sirds. Taču visi šie prieki tikai līdz brīdim, kad sastop saimnieku, kurš nikns kā pērkona dievs. Izpriecām nu ir gals, saimnieks nikns un nejauks, uzlabot komfortu var vienīgi bēgot.

6-14 mēnešos – dzimumnobriešana. Jaunā suņa organisms piedzīvo ievērojamas hormonālās izmaiņas, visnotaļ līdzīgas tām, kādas skar cilvēkus pārejas vecumā. Citam izmetas pinnes, citu pārņem nepārvarama kognitīvā disonanse starp veselo saprātu un sociālajām konvencijām, citi, tiesa gan maz tādu, pārlec tam visam pāri bez problēmām. Pusaudžu vecāki labi zina, cik tas ir šausmīgs laiks. Ar suņu jauniešiem ir visnotaļ līdzīgi – organisms koncentrējies uz hormonu fluktuāciju adaptāciju, pilns ar blakus efektiem. Un lielā mērā no saimnieka reakcijas atkarīgs, vai tās nostiprinās, vai nē.

Ja suns ir pirmajā klasifikācijas periodā (12-18 nedēļas) ieguvis “barā” pietiekami augstu rangu, tad nākošajā cilvēka mēģinājumi viņu sākt radināt pie paklausības - t.i. ranga pazemināšana, - var ievērojami mainīt uzvedību. Kā, tas atkarīgs no suņa temperamenta. Itin bieži saimnieki, kas ļāvuši pusaugu sunim ieņemt ģimenē centrālo lomu, un nu mēģina hierarhiju mainīt, nonāk konfrontācijā. Un nevajag uzskatīt, ka suns ne no šā, ne no tā kļuvis agresīvs. Viņš gluži vienkārši uzvedas kā suns, kā māte daba viņu iekārtojusi. Ja suns uzskata, ka “bara” vadonis ir viņš, tad viņš nepieļaus cita bara locekļa - šajā gadījumā saimnieka, - uzvedību ārpus tiem rāmjiem, ko nosaka tā vieta suņa vērtību hierarhijā. Bet vietu hierarhijā nosaka tas, ko līdz šim ļauts nesodīti darīt, t.i. rīcības brīvība.

Svarīgākais suņa dzīvē ir tā vieta bara hierarhijā. Savvaļas suņu vai vilku barā katrs bara loceklis zina savu vietu, un lieliski apzinās, ko drīkst darīt, bet kas viņa rangam netiek ļauts. Jo augstāks rangs, jo vairāk priekšrocību un privilēģiju. Ja zemākstāvošais mēģina darīt ko tādu, kas ļauts tikai vadonim, tas to uzreiz pamanīs un apturēs ar caururbjošu skatienu.

Savukārt “cilvēku barā”, kurā suns dzīvo, hierarhijas robežas ir daudz izplūdušākas, un suns spiests pats noteikt savu rangu, atkarībā no tā, ko drīkst atļauties. Daudziem suņiem ļauj ielēkt saimnieku gultā, kaut vai no rīta, samīļoties. Visiem tiem ir sava guļasvieta - grozs vai paklājs, - kur tie guļ naktī. Ir vēl citas iecienītās atpūtas vietas, ko apkārtējie respektē, nu tur zem pusdienu galda virtuvē, blakus klubkrēslam viesistabā u.tt. Suņa vieta ir neaizskarama – neviens no “bara” tur neies gulēt. Savukārt suns drīkst gulēt, kur vien vēlas. Sakiet, kurš suņaprāt ir bara vadonis?

Vēl viens svarīgs moments ir pārtika. Suns ir plēsējs, bet plēsējiem medījums ir ne tikai izdzīvošanas jautājums, bet arī svarīgs aspekts sociālās kārtības nodrošināšanā. Piemēram, suni baro konsekventi sešos no rīta, savukārt cilvēku ģimene brokasto vai nu piecos, vai septiņos, atkarībā no tēva darba grafika. Un brīnās, ka kad ir agrās brokastis, suns nekad nenāk pie galda ubagot, bet kad vēlās – nāk, kaut pats paēdis un nekad no cilvēku galda neko nesaņem. Bet patiesībā nekā dīvaina te nav. Barā pirmais ēd vadonis, bet pārējie to, kas šim palicis pāri. Tā arī suns – ja cilvēki ēd agrāk par viņu, tad skaidrs, ka nepienākas, savukārt ja viņš ēd pirmais, tātad tajā brīdī statuss ir augstākais, instinktīvi jūt, ka var pretendēt uz to, ko ēd pārējie “bara” locekļi.

Vieta hierarhijā nosaka to, kurš ko drīkst. Cik reizes tā bijis, ka sēžat vakarā pie TV, skatāties ko sev interesantu, taču tad piepeši suns ar purnu iebiksta – vēlas, lai šo paglauda. Visbiežāk cilvēks reaģē automātiski, jo zina, ka ģimenes mīlulis taču mierā neliksies. Vai nu grūti šo pabužināt, skatoties seriālu. Nu un, protams, patīkami, ka suns alkst tavas uzmanības. Bet suņa patiesībā viss vienkārši, proti, viņš nosaka, kad un kuram viņu jāpaglauda. Cilvēki, paši neapzinoties, veido situāciju, kurā:
- suns guļ, kur vēlas, bet viņa vietā neviens neguļ;
- suns ēd pirmais, bet cilvēki pēc tam – paliekas;
- vsuns uzvar visās spēka rotaļās (piemēram, kurš kuram izraus rotaļu zaķi);
- durvīs un šaurās ejās vienmēr palaižam suni pa priekšu;
- kad suns kur istabā atlaidies, cilvēks vienmēr tam apies apkārt, netraucējot;
- cilvēki viņu glauda vienmēr, kad viņš to vēlas, un samierinās ar nedisciplinētību, ja viņš nevēlas klausīt.
Tās visas ir bara vadoņa privilēģijas. Ja suns saprastu cilvēku valodu, viņš būtu visnotaļ izbrīnīts, ka kāds no viņam mīļā, taču pakļautā bara sevi dēvē par “saimnieku”, jo saimnieks ir alfa - tas, kam visvairāk tiek ļauts un piedots.

Vērojot pusaudžu uzvedību, neizbēgami gribas piekrist Klarensam Pfafenbergeram (Clarence Pfaffenberger), kurš tālajā 1963. gadā savā pētījumā “The New Knowledge of Dog Behavior” secina, ka suņu uzvedība augšanas periodā ir tik ļoti līdzīga cilvēku uzvedībai, ka ja saprotam, kā aug suns, sapratīsim arī, kā aug mūsu pusaudzis.

16. gs. otrajā pusē spāņi atveda no Jaunās pasaules interesantu augu, ko mēs zinām kā “kartupelis”. Kā viss eksotiskais, tas šķita ievērības cienīgs augs – karalis Filips II aizsūtīja tos kā dāvanu uz Vatikānu u.c. galmiem, pie saviem stādiem tika arī nīderlandiešu botāniķis Karls Kluziuss (Carolus Clusius; 1526-1609). Visā Eiropā kartupelis nāca lielā cieņā kā lielisks telpaugs ar burvīgiem laucinieciskiem ziediņiem. Ēst? Ko tur ēst? Pie tam katram skaidrs, ka tie svešzemju bumbuļi ir indīgi! Bet stāsti, ka tie Jaunās pasaules iezemieši tos bumbuļus ēd rītā un vakarā… viņi tak arī kokas lapas kožļā, narkomāni tādi!

1748. gadā Parīzes parlaments – kā zinām, tauta par saviem priekšstāvjiem tradicionāli izvirza tos gudrākos, - pat ar likumu aizliedza kartupeļu audzēšanu kā tādu.

Taču tad ticība sastapās ar praksi. Visai kareivīgais Prūsijas karalis Frīdrihs II fon Hoencollerns, saukts arī par Veco Frici (Friedrich II. von Hohenzollern, Alter Fritz; 1712- 1786) visai labi apjēdza, ka karā izšķirošais nevis taktika, bet gan loģistika, un no sirds domāja, kā lai savu armiju pabaro. Ar tradicionālo labību nepietika – vai ik pāris gadiem nāca kāda neraža un Eiropu pārņēma pusbads vai pat bads. Kartupeļi bija labs risinājums, un 1756. gadā viņš klasiskā prūšu manierē pavalstniekiem lika sākt audzēt kartupeļus. Pavalstnieki, nīgri bubinot, paklausīja, taču ēst izaudzētos “vella ābolus” negrasījās, vienīgi lakstus lopiem deva. Jo katram bija skaidrs, ka valdība ar kartupeļiem vēlas tautu čipsot, apspiest tās cilvēktiesības un finālā visus nomērdēt, jo kartupelis esot spitālības izraisītājs. Kartupeļu dumpji nebija retums. Tā kā vienīgie, kas tos tomēr bija spiesti ēst, bija zaldāti un cietumnieki. Tikai Septiņgadu kara izraisītais bads mainīja attieksmi uz labāk čipsots, nekā miris.

Kari vienmēr veicinājuši atteikšanos no aizspriedumiem, realitātes pieņemšanu un inovācijas.

Tā Francijas karaliskās armijas farmaceits Antuāns Augustīns Parmentjē (Antoine Augustin Parmentier; 1737-1813) šajā pašā Septiņgadu karā nonāca prūšu gūstā, kur lāģerī viņu baroja vien ar pašu lētāko – kartupeļiem. Mediķis visai aši saprata, ka kartupelis nav tik mells, kā to mālē: pirmkārt, ir ēdams nevis indīgs, otrkārt – ar zināmu sāls un diļļu piedevu pat garšīgs, treškārt – lielisks ekvivalents maizei un putrai. Atgriezies dzimtenē, viņš atlikušo mūžu veltīja kartupeļu popularizācijai.
Pateicoties viņa darbībai, 1772. gadā kartupeli dekriminalizēja un atzina par ēdamu augu. Tačū tas nebūt nenozīmēja, ka visi nu metās čipšoties un fritēt to. Neviens zemnieks neko tādu galdā nelika un audzēt negrasījās. Plus vēl arī Baznīcai visnotaļ bija kaut kādi iebildumi (nezinu precīzāk, taču šķiet sakarā ar to, ka kartupelis nav Bībele minēts). Tā nu vispārējās kartupeļācijas pretinieki pat panāca, ka Parmentjē izmeta no darba Invalīdu namā, kura dārzos viņš eksperimentēja ar kartupeļu šķirnēm.

Taču jau tajos laikos visu izšķīra gadījums un veiksmīga pazīšanās. Parmentjē izdevās tikt audiencē pie Viņa Majestātes Luija XVI, kurā demonstrēja visas iespējas, kā ar kartupeļiem var atbrīvoties no mūžsenās atkarības no kviešu neražas, t.i. ne tikai uzēst salātos Versaļā, bet likvidēt badu kā tādu.

Karalim ideja pat ļoti iepatikās (kā nekā viena no viņa pamatfunkcijām ir gādāt, lai tauta paēdusi) – Parmentjē tika izdalīti lauki, bet pats karalis galmā pie pusdienu galda gardu muti ēda jaunos kartupelīšus ar biezpienu un siļķīti, un lika to pašu arī blakussēdētāju šķīvjos.

Taču neatrisināts palika jautājums, kā piedabūt to badā mirstošo tautu ēst? Policejiski administratīvi karalis nevēlējās piespiest, bet paši šie labāk mirs, nekā ļaus sevi čipsot.
Te nu Parmentjē nodemonstrēja, ka ir ne tikai lielisks farmaceits un botāniķis, bet arī labs cilvēka dabas pazinējs. Viņš norīkoja karavīrus apsargāt kartupeļu laukus, bet apkaimes zemniekiem heroldi skandēja reskriptu ar aizliegumu pat tuvoties kartupeļu laukiem, kur nu vēl tos izrakt, lakstus atdot lopiem, bet pašus bumbuļus nomazgāt, vārīt vai cept.

Karavīri sargāja laukus, ugunskurā cepa kartupeļus un ēda gardu muti, cienāja zemnieku bērneļus, kas bariem spietoja apkārt – sīčiem vienmēr mundieri un spoži anķīni patikuši kā žagatām. Tad piepeši sardze pavisam atslāba un disciplīna sāka klibot, proti, viena maiņa devās uz kazarmām, bet nākamā ieradās vien pēc pāris stundām.

Un, kas to būtu gan domājis!, izmantojot sargu neakurātību, apkaimes zemnieki aptīrīja karaliskos laukus pa tukšo kā pašvaldības puķu dobes Ventspilī. Nepagāja ne mēnesis, kad karaliskie lauki izskatījās kā pēc siseņu uzlidojuma, aber visos apkaimes ciemos zemnieki dzina vagas, stādīja nezin no kurienes uzradušos kartupeļus (kūms te atveda maišeli!), bet vakaros sēdēja pie kūpošām pilnām bļodām. Jo nočiepts kartupelis ir daudz gardāks, nekā valdīšanas uzspiestais.

Karalisko projektu slēdza kā nerentablu, bet nu jau bija par vēlu – sākās kartupeļu uzvaras gājiens Francijā, bet no tās visās apkārtējās zemēs. Un kur ieviesa kartupeļus, tur bads atkāpās.

Vēl mūsu dienās, ja apmeklēsiet Perlašēza kapsētu Parīzē, nebrīnaties, ka joprojām cienītāji pie Parmentjē kapa atstāj kartupeļus.