Bruņinieks apturēja zirgu un pat pacēla vizieri, lai neizpratnē vērotu, kā neliela auguma, taču visai masīvs vīrelis - varēja redzēt, ka jaunībā karojis, - slaucīja alas priekšu. Ainava patiesi priecēja skatu: celiņi rūpīgi nobērti ar granti un izlīdzināti, vijās starp puķu dobēm un dekoratīvo kociņu puduriem. Gar burvīgu tējas lapenīti urdzēja strautiņš, bet pašu alas ieeju sedza krāšņi izšūts gobelēns.
- Ēēē… atvainojiet, labdien! – bruņinieks saminstinājās, - Vai šī būtu drakona ala?
- Sveiks! - atspiedies uz slotas kāta, vīrelis līdzjūtīgi pasmaidīja, - Šī pati vien ir. Un tev te vajag?
- Nu kā, ko vajag? Nu to pašu. – bruņinieks sapūtās, - Ierados ar viņu cīnīties.
- Skaidrs… - vīrelis atslēja slotu pret tūju un nopūtās, - Cauri ir ar tevi, puis’.
- Kādā ziņā “cauri ir”, - bruņinieks izbrīnījās, jo idilliskajā ainavā nejuta nekādus draudus.
- Vai tad nezini mātes dabas likumu: kurš uzveic drakonu, tas pats par drakonu kļūst?
- Dzirdēts ir. Vecu sievu pasakas!
- Ja tā būtu, tad jau būtu lieliski. – vīrelis skābi pasmaidīja, - Nu tad… Es esmu drakons. - prieks iepazīties.
- Ļoti patīkami, taču…
- Tu pēc princeses? – vīrelis pat nejautāja, - Tās pašas, kuru es te nolaupīju. Nu kā pēc instrukcijas: atlidoju, tad nāves cilpa, pikējums, napalms, puse pilsētas nosvilināta, armija bruņās uzgrilēta, tornis sagrauts, jaunuve aizstiepta. Pēc tās?
- Jā jā, pēc tās pašas, - bruņinieks atdzīvojās, - Es viņu atbrīvot ierados.
- Par vēlu, draudziņ!, - vīrelis noskaldīja, - Dzirdi, jau pati nāk!
Alā atskanēja skrapstoņa un dunoņa, gobelēns pašķīrās un parādījās milzu drakona galva, gariem ilkņiem un asinssārtām ļaunām ačelēm. – Tu tur ilgi tusnīsies?! – galva kaprīzi spiedzošā tonī vērsās pie vīreļa, - Fiksi beidz un nāc šurpu! Es beidzot sapratu, kur jāstāv dīvānam, bet kur skapim labākā vieta!
- Tā ir princese, - dodoties alas virzienā pār plecu paskaidroja vīrelis, - Viņa mani uzveica.
- Uzveica? Bet kā?!
- Lūk, to es pats nekādi nevaru saprast… - nopūtās bijušais drakons un steidzīgi pazuda alā.

Tālā 1456. gada 22. augustā Transilvānijā, Tirgovištes (Târgoviște) pils centrālajā zālē norisa svinīga Valahijas principāta (Цѣ́ра Рꙋмѫнѣ́скъ) jaunā gospodara Vlada III kronēšanas ceremonija. Nu it kā ne jaunā – pusaudža gados viņš jau bija kronēts pirms astoņiem gadiem, taču jau pēc pusotra mēneša valdīšanas, Vadislava organizētā dumpja rezultātā Vladam nācās bēgt.

Viņš, šķindinādams piešus pret grīdas akmens plāksnēm, savu maģāru gvardu priekšgalā ienāca zālē tūlīt aiz heroldiem, kas svinīgi vēstīja par to. Uz mirkli apstājies pie liela venēciešu stikla spoguļa, saviebās un noskaldīja: Aizvākt! Neko te nevar saskatīt! – Tad aizsoļoja līdz tronim, apsēdās, un pārlaida bargu skatienu pār telpu: Aizkarus ciet! Saule acīs spīd. – Tad neapmierināts ievilka nāsīs gaisu: Pēc ķiplokiem smird! Kurš te lauķus ielaidis?! - Un ar skatienu ieurbās ar sudrablietām nokrautajā galdā: Vai ta' Valahija tik nabadzīga, ka pilī svētkiem nav pat zelta svečturu un kausu? Aizvākt!

Sulaiņi sarosījās, bet valahu bajāri klusēja un nervozi mīņājās, cenšoties saprast, kas tas Vlads par putnu. Gospodars uzmeta tiem caururbjošu skatienu: Tā, ar kronēšanos viss kārtībā, tagad palūkosim saimniecības lietas. Nesiet šurp rēķinu grāmatas! Palūkosim, kurš cik šajos gados saņēmis kroņa pasūtījumus ceļu būvei un skolu reformai, kas no tā visa paveikts. Un pie reizes to, cik kurš nodokļos samaksājis.

- Jēziņ, īsts asinssūcējs! Vampīrs! Drakula tāds! – izmisis nočukstēja kāds no celtniecības karteļa bajāriem kur pašā aizmugurē. Tā dzima viena no krāšņākajām viduslaiku Eiropas leģendām.

Reforma ir interesanta, jaunās metodes lieliskas, akcents uz skolēnu kompetences palielināšanu apsveicams. Taču, manuprāt, kā papildinājums, kā līdzšinējo didaktikas principu uzlabojums. Jo lai “spriestu”, “izvēlētos”, “veidotu kritērijus” utt., nepieciešama minimālā pamatdefinīciju bāze, kas to ļauj darīt. Ja tās nav, tad ir vienīgi jauka papļurkstēšana – visiem interesanti, “sausais atlikums” minimāls.

Nesen satiku senu paziņu, kurš ir skolmeistars Vācijā. Kad lūdzu šim pastāstīt, kā tur tiek veidota didaktika, programmas, skolotāju, skolēnu un vecāku attiecības, viņš samulsis atbildēja, ka tāds kopsavilkums nav iespējams, jo neesot tādas vienas sistēmas. Skolas esot dažādas, dažbrīd pat ļoti atšķirīgas. Ir skolas, kurās tiek dota pamatizglītība, ir vidusskolas, kur aiziet dalīšanās: tikai vidējā izglītība, iespēja tālāk mācīties koledžā, specializētā augstskolā, universitātē - katram virzienam savas nianses, programmas un prasību līmenis.

P.S.
Dažbrīd man rodas aizdomas, ka Latvijā copy/paste pārņem vecās Eiropas izglītības sistēmu, kas domāta lower class bērneļiem, kur pamatuzdevums ir, lai šiem būtu interesantāk uzturēties skolā, nevis ar nazīšiem klīst pa ielām un raut tantiņām no rokām somiņas. Attiecīgi mācības kā rotaļa. Neviens negaida, ka šie kur uz vidusskolu vai pat augstskolu ies. Bet ja nu kāds pieaug un sadomā par augstskolu, tad lūdzu – ir privātskolotāji, kas par mazu un godīgu samaksu palīdzēs apgūt arī pamatus. Vismaz igauņu kolēģi stāstīja baumu, ka izslavētajā Somijā šobrīd privātstundas esot TOPā, proti, lielākās daļas vidusskolu absolventu līmenis neļaujot šiem pašiem tikt augstskolā, skolotājiem nācis klāt ievērojams papildu ienākumu avots: privātstundas.

Austrumslāvu kultūrā, un tai radniecīgajās, ir viena specifiska sociālā niša: cilvēks, kurš atsacījies no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras (tā ir cena, kas jāmaksā), ieguvis tiesības paust nepatīkamu patiesību (vismaz to, ko viņš uzskata par patiesību), kur, kam un kad vien vēlas. T.s. dieva dotais cilvēciņš, krieviski “юродивый”. Visbiežāk izsakoties par plašām tēmām, neizniekojot sevi sīkumos. Viduslaikos (par senāku periodu nav rakstītu avotu) dieva dotie specializējās reliģijas un morāles jautājumos, visjaunākajos laikos – sociālajā taisnīgumā un politikā. Liela daļa PSRS laiku disidentu akurāt nāca no šis nišas.

Postsovetiskajā sabiedrībā cilvēkiem (t.sk. arī visai saprātīgiem un izglītotiem) nezin kāpēc sāka šķist, ka šī izteikšanās jeb vārda brīvība nu pienākas visiem bez maksas. Diemžēl tas nedarbojas. Pat visnotaļ zinošs un visādā cilvēks personība, kurš atļaujas publiski paust nepatīkamu patiesību, ne visai izvēloties izteicienus, bet personiskajā dzīvē neatsakoties no sadzīves komforta, privilēģijām un karjeras, labākajā gadījumā apkārtējo acīs kļūst par nekauņu. Sliktākajā – par uzpūtīgu elitāristu.

Bet kad šādi sāk izteikties visi, no patiesības pāri nepaliek vairs ne nieka.

Tālā 1919. gada 11. augustā Veimāras pilsētiņā Satversmes sapulces frakciju vadītāji ieslēdzās atsevišķā kabinetā, lai beidzot pieliktu punktu nemitīgajiem strīdiem. Taču katram bija savs sarkanas līnijas ieskauts kandidāts un riebums pret kompromisiem.
- Tronī jāļauj atgriezties Hoencollerniem! Tikai tautas dzīvesziņā sakņotu tradīciju atjaunošana un liberastu patriekšana ļaus Vācijai nostāties uz kājām un atkal kļūt varenai. – Uzstājās Vācu nacionālās tautas partijas vadītājs Oskars Hergts.
- Aizveries konserv! Hoencollerni padirsa karu kopā ar Vāciju! Viņu dēļ mēs te sēžam, nevis dzeram alu Berlīnē! Mums vajadzīgas svaigas asinis! Starptautisks skanējums! Mums vajadzīgi Habsburgi tronī! Pie tam akurāt šobrīd viņu lielākā daļa bez darba palikuši. – Hergtu pārkliedza Vācu tautas partijas vadītājs Gustavs Štrēzemans.
- Konservs pret konservu! Vienu sapuvušu ābolu te grasās mainīt pret citu, tikpat sapuvušu! Tfu! Mums jāpiedāvā troni Anglijas Džordžam! Apvienosimies ar Angliju personālūnijā un klūsim par pasaules megaimpēriju! Un tās apkaunojošās reparācijas tad nevajadzēs maksāt. Pie tam uz vietas Reihstāgā visu rīkosim paši, jo gan jau šis no savas Londonas slinkos atbraukt. Pie tam, ja arī atbrauks, tad skāde nebūs – kā nekā tīrasiņu vācietis! – vārdu ņēma Vācu demokrātiskās partijas līderis Ērihs Kohs-Vēzers.
- Tu stulbs, vai? Mēs ar viņiem karojām, tie englenderi miljonus mūsu varonīgo vāču karavīrus kaujas laukos noslaktējuši! Lai Anglija iet pakaļā! Tikai neitrāli! Kādu Dānijas Gluksburgu! Vai, ļaunākajā gadījumā, kādu no Grieķijas Gluksburgiem! – uzstāja Centra partijas līderis Aloizs Deglers.
Šajā brīdī durvis pavērās un galvu pabāza kāds vārdā nezināms deputātiņš no Frīzlandes. “Ko jūs te darāt? Mēs tur bez jums jau Konstitūciju pieņēmām, republiku proklamējām!”
- Republiku?! Kā?! Kādu?! Kas ir prezidents?! – viens pār otru ieaurojās šokētie frakciju vadītāji.
- Nu protams, ka Frīdrihs Eberts!
Tikai tagad klātesošie apjēdza, ka sociāldemokrātu līderis sapulcē nav piedalījies.

Tālā 1539. gada 10. augustā Francijas karalis Fransuā I īgni urbināja degunu, klausoties kanclera Gijoma Poijē atskaiti.
- Iekasējumus fiskalumus kritumus, tukšumus kasēmus, visumus naudumus iztērējumus karojumus vajadzībimus. Nepieciešamus fiskālumus paaugstinājumus tirgotājumus armus piespiedumus līdzekļumus, piemēramus, klapējumus armus rīkstumus…
- Ne vella nesaprotu! – sašuta Viņa Majestāte. – Ko tu tur murmulē?!
- Tā ir viduslaiku latīņu valoda, Jūsu Augstība, visā Eiropā pieņemta lietvedībā un valsts pārvaldē.
- Lūk to akurāt nevajag! Nekādai Eiropai nevajag te zināt, ka mūsu valsts parādu Venēcijas banķieriem būs vēl mazbērniem jāmaksā! Cik mums kasē?
- Absolūtus nullius.
- Lūk, vēlies, lai par to kladzina visos galmos? Viss, punkts! Nevienam nav jāsaprot, kas pie mums notiek! Raksti karalisko dekrētu: turpmāk visos valsts dokumentos, lietvedībā un tiesvedībā izmantot tikai un vienīgi dzimto ildefransas valodu! Parakstos, es, Franciskus Primus reks frankorum et cetera, nu kā parasti.
Fōnā sarosījās skribenti un atskanēja zosu spalvu skrapstoņa. Visi saprata brīža svinīgumu un nozīmīgumu – dzimis jauns valsts pastāvēšanas pamatkoncepts, dzimtā valoda.

Tālā 1720. gada 7. augustā Krievijas impērijas kara flotes komandieris ģenerālanšefs kņazs Mihails Goļicins satraukts pētīja tālskata caurulē zviedru eskadru, kas manevrēja pie Grengamas salas. Garastāvoklis bija nomākts un satraukts.
- Cik, saki, sakaitījām svejus jūrjā pie Ālandu salām? – viņš jautāja savam flagkapitanam.
- Viens līnijkuģis un četras fregates, jūsu gaišība! - braši raportēja padotais.
- Bet mums cik?
- Sešdesmit un viena galera!
- Maz, ech, sasodīti maz!
- Bet mums vēl ir divi desmiti un deviņas lielās lielgaballaivas.
- Bet svejiem?
- Trīs galeras, trīs šēru laivas, brigantīna un galiota.
- Ka tavu māti! Mākonis naidinieku! Pats tas mūsu kungs un ķeizars varēja pret tādu karapūli karot! Pie Poltavas viņam bija krietni lielāks pārsvars, un pulvera svejiem nebija necik… Bet cik zobinu mums, ja līdz abordāžai nonāksim?
- Vienpadsmit tūkstoši, jūsu gaišība!
- Bet svejiem?
- Kāds viens tūkstotis moš salasīsies.
- Ech, kā būs, tā būs. Kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Tikai uz veiksmi ceru, tikai uz fortūnu tik sarežģītā situācijā. Nu un uz to… kā tagad pieņemts muldēt… krievu jūrnieku spēku, vīrišķību un māku, bet to vēlāk, raportā atskaitīsimies. Ja paveiksies, mūsu vārdus iekals svētā mocekļa Panteleimona baznīcas sienā, un saštampelēs brangas medaļas par godu mūsu neredzētajai varonībai. Pacelt kaujas vimpeļus! Uzbrukumā tiem supostatu neskaitāmajiem karapūļiem!

Tālā 1662. gada 4. augustā Visas Dižās un visu pārējo lielkņazs, cars un citādā ziņā galvenais Aleksejs Mihaila dēls sadudzis mīņājās uz savas Kolomenskas rezidences lieveņa un taisnojās sētnieku, sīktirgotāju, maiznieku, kučieru un citu salašņu pūlim, kas ar mietiem rokā te bija ieradušies un pieprasīja paskaidrojumus, kāpēc valsts par visu maksā ar vara naudiņām, bet nodokļus iekasē sudrabā?!
- Ak, labie ļautiņi, valstī ir finanšu krīze, likviditāte samazinās, inflācija, zemā valūtas kursu volatilāte un pastāvīgās procentu likmju starpības…
- Tu ar mums krievu mēlē runā, citādi vellu redzēsi! – ieaurojās pūļa priekšējās rindas.
- Naidinieki, pie visa vainīgi supostati! Pagāni ļahi ar svejiem, hohložīdi un livonieši, tad vēl pindosi ar savu NATO naktis neguļ, to vien sapņo kā māmuļu Krievzemi okupēt un te dzīvot! Pierunājuši dažus kārkluvāciešu bajārus vara naudu kaldināt, bet paši sudrabu sev savāc un naktīs pāri robežām prom ved! Dievs mans liecinieks, nezināju!
- Uz mieta tos bajārus! Galvas nost! Sadedzināt! – draudzīgi ieaurojās sašutušais pūlis, uzzinot patiesību!
- Noteikti, mīlīši, uz mietiem jāsē… - cars saminstinājās, jo pieslīdējušais bajārdēls šim čukstēja ausī, ka strēļu pulki jau ieradušies, laukums ielenkts, vajadzīga tikai pavēle. – Bet jūs, kucesbērni, āži nemazgātie sūnciemieši, kā iedrošinaties ar savu tēvu un caru runāt?! Uz ļahu dzirnavām ūdeni lejat! Sadomājuši te praidot! Paši tūdaļ man visi uz mietiem tiksiet sasprausti, liberasti gltbiešu kurvas, geiropiešu līdzskrējēji!
… Tālākā šķērsielā, knapi izrāvušies no trakojošo nacionālgvardes strēļu nagiem, divi vīreļi piedurknēs slaucīja asinis no sadauzītajiem ģīmjiem. – Piemini manus vārdus – izspļāvis izsisto zobu viens teica otram, - nekad nebūs šajā valstī demokrātija, nekad nebūs!

Kaut arī aplam nepatīk filmas “par vēsturi”, darbs ir tāds, ka jāzina, kas kur notiek. Paldies Džā, pēdējos gados praktiski visi Holivudas megaprojekti par bruņnešiem finansiāli izgāzušies, tā kā tuvākajā laikā gaidāms patīkams atslābums.
Tā nu noskatījos 2015-2017 gadu britu seriālu “Versaļa” (Versailles) – 3 sezōnas, katrā 10 sērijas. Kā jau redzams no nosaukuma, tas veltīts man sirdij tuvajam, tātad lieliskajam un unikālajam Luijam XIV. Aprakstos stāstīts, ka pirmās sezōnas scenārists Saimons Mirrens visnotaļ rūpīgi piegājis darbam, ieslīgstot pat tādās niansēs, ka praktiski katram varonim ir reāls prototips attiecīgajā laikā, atrasts Versaļas arhīvā. Filmēts pašā Versaļā un daudzās citās Francijas pilīs (tāpēc seriāls skaitās kopražojums ar Franciju), kur lieliski saglabājušies oriģinālie interjeri.
Protams, es neesmu tāds speciālists, lai noteiktu “uz aci”, cik augsti papēži bija modē 1650. un cik 1673. gadā, vai cik platas manžetes, cik īsi svārki utt., taču pat ja kāda apgrēcībiņa ir (piemēram, karalis bez parūkas, jo mati jau jaunībā sāka izkrist) - kopumā vizuāli patiesi sanācis nepierasti precīzs laikmeta atainojums, kas kinematogrāfijā ir liels retums! Respekts!
Vienīgais, ko varu piebilst, ka Versaļas pils celtniecības laikā tajā neviens nedzīvoja (seriālā viss notiek vienā pils spārnā, kamēr pārējie vēl tiek būvēti), taču tas ir piedodams. Trešā sezōna gan galīgi garām. Vizuāli viss saglabājas, taču Endrjū Bampfīlds kā scenārists pilnīgi nav jutis laikmeta garu. Bet var jau būt, ka tā bija menedžeru prasība – izpatikt neizglītotajam skatītāju pūlim, izdomājot mītu par Dzelzs masku, nereālas tautas sacelšanās noskaņas u.c. neomarksistiskus cundurus.
Tā kā mans secinājums: pirmās divas sezōnas var pat skolā rādīt 8. klasei, ja skolotājs galīgi izpumpējies un nerod laiku sagatavot pilnvērtīgu stundu (kam darba apraksts paredz 5 minūtes).

- Uzstādījums arī pie mums tagad ir tāds, ka skolēniem pašiem jānonāk līdz zināšanām, kā interesantā rotaļā. Tāds ir meinstrīms, un tur nu skolotāji neko nevar pretī turēties.
- Kā tas izpaužas?
- Nu tāds hipotētisks piemērs. Iedomājies, klases vidū stāv liels zemes reljefa makets: upe, krasti, pakalni. Stundas tēma ir tiltu un akveduktu būvniecības prasmes Senajā Romā. Ienāk skolotājs, nober kaudzi ar lego klucīšiem: še, ņematies, un pats apsēžas malā. Nedrīkst nekādu lekciju lasīt, kas ir tilti, arkas, iekārtie utt. Pat nedrīksti īsti dot uzdevumu: būvējiet tiltu. Tā ir vecā un sliktā sistēma, kad skolotājs māca. Tagad bērniem pašiem pie zināšanām jānonāk. Tā nu viņi tur rotaļājas, būvē, kas prātā ienāk. Nu visādus ķēmus, ko jāslavē. Varbūt kāds viens attapsies savienot ar klucīšiem abus upes krastus. Ja visu semestri ņemsies, tad uz beigām visi to lieliski darīs, viens no otra noskatījušies. Bet semestrī tak arī citas tēmas, nu tur tirdzniecība, tempļi, svētki.
- Skolotājs sanāk nevis savas nozares speciālists, bet tāds kā koučs?
- Jā. Nevari tak būt nozares speciālists, ja vienlaikus māci dažādus priekšmetus. Es, piemēram, mācu vēsturi un politiku, bet kolēģi, kas māca 3-4 mācību priekšmetus, nav retums.
- Pag, tad sanāk, ka tam skolotājam orķestrim jābūt kā minimums bakalauram vēsturē, bakalauram politoloģijā un vēl kādā zinātnē? Lai gan maģistra grāds būtu vēlamāks, ja strādā arī vidusskolā.
- Nē. Viņš apgūst tikai pedagoģijas pamatus un metodikas, tad pilnīgi vienalga, ko mācīt, var zīmēšanu, var fiziku, var abas vienlaikus.
- Rodas iespaids, ka viss tas jaunais meinstrīms izglītībā ir nevis lai kā labāk pusaudžiem zināšanas dotu, bet gan lai aizvietotu nozaru speciālistus, kas tās speciāli studējuši, ar pāris mēnešu kursus izgājušiem koučiem. Pastāvīgais skolotāju trūkums skolās atrisināts. Bet ja kāds vēlēsies augstskolā tikt, kur ir kādas nebūt prasības, tam domāti privātskolotāji.