Ir divas viltuszinātnes: alķīmija un pedagoģija. Abas vieno tas, ka ja rezultāti nav gaidītie, tad nepieļauj pat domu, ka teorētiskā bāze varētu būt aplama – vainīgi noteikti ir nepareizās proporcijās vai secībā sajauktie ingredienti, t.i. metodika. Pamainīs to, un no sūda radīsim zeltu. Taču tikai vienā no abām vari saņemt Dr. grādu.

Interesanti, cik ļoti relatīvi īsā laika posmā mainās valoda un domāšana. Ienāku SC un iemetu aci http://klab.lv/stats/latest.bml ar domu, ka varbūt kas interesants ārpus mana burbuļa. Saprotu, ka nekā nesaprotu. It kā cilvēki ko raksta, daudz burtu un emociju, bet es vienkārši nesaprotu, ko tas rakstītājs vēlējies pateikt. Man tas šķiet randoms un nesakarīgs vārdu savirknējums. Šī apziņa piezemē un ļauj pieņemt to, ka piederu pie aizejošajiem.

Līdz šim vienīgā infekcijas slimība, kuru izdevies likvidēt, ir bakas. Nākamā, pret ko vērsās zinātne, bija malārija (t.s. purva drudzis), kuru gandrīz izdevās iznīdēt, taču tad nomainījās "trends" un malārijas apkarošana tika apturēta putnu glābšanas dēļ - rezultātā nesavtīgās rūpes par plikgalvu ērgļu populāciju prasīja vairāk cilvēku upurus, nekā Mao un Staļins spēja sarūpēt kopā.

Malārija ir dzīvībai bīstama infekcijas slimība, ar kuru saslimst, kad protozoju parazīti plazmodiji (Plasmodium) nokļūst asinīs - pārnēsātāji ir malārijas odi (Anopheles). Tās P. falciparum 80-90% gadījumos ņēma cilvēku dzīvības Grieķijā, Itālijā. Dienvidspānijā un Portugālē. P.vivax plosījās Nīderlandē, Anglijā un pat Dienvidskandināvijā! Ik pa 10 gadiem līdz ar odu populācijas pieaugumu Eiropu pārstaigāja epidēmija, paņemot 10-20% cilvēku dzīvību. Kolonijās no Eiropas ievazātā malārija pļāva vēl lielāku ražu. Ziemeļamerikā, Karolīnā ¾ bērnu mira no malārijas, nesasniedzot 20 gadu vecumu. Eiropas lielvalstu koloniālās armijas vairāk cieta no malārijas un citām insektu pārnēsātām slimībām, nekā no iezemiešu musketēm – 19. gs. Nigērijā un Namībijā Lielbritānijas koloniālais karaspēks ik gadu zaudēja 48-67% personālsastāva, ASV pilsoņu karā 56% mirušo karavīru nāvē lodes nebija vainojamas, Krimas karā - 75%. Pat 1. pasaules kara laikā 97% Sabiedroto armiju personālsastāva pamatā cieta no utīm, kas pārnēsāja t.s. ierakumu drudzi u.c. infekcijas.

Taču 1939. gadā notika lūzums – šveiciešu ķīmiķis Pauls Millers (Paul Hermann Müller; 1899-1965) veica atklājumu, par kuru 1948. gadā saņēma Nobela prēmiju. Proti, viņš atklāja dihlorodifeniltrihloretāna (t. s. DDT) unikālās insekticīdās īpašības. Tas bija nepārvērtējams fenomens! 1942. gadā DDT tika patentēts kā ideāls līdzeklis tīfa un malārijas nesēju apkarošanai, un sāka savu gājienu. 2. pasaules kara laikā DDT gan pulvera, gan ziepju veidā lietoja praktiski 100% karavīru, kā arī aizmugurē esošie civilisti, kas nonākuši antisanitāros apstākļos. Pāris desmitgažu laikā malāriju pilnībā izskauda Eiropā un Ziemeļamerikā, Taivanā, Karību jūras baseinā, Austrālijā, Ziemeļāfrikā un lielākajā daļā Klusā okeāna arhipelāgu. Miljoni cilvēku dzīvību tika glābtas.

1960. gadu sākumā jau tika dimdināti uzvaras zvani, ka tūdaļ, tūdaļ ar malāriju būs cauri pavisam, taču uz skatuves uznāca šarmantā un visnotaļ gudrā bioloģe, “zaļo” kustības aizsācēja Reičela Kārsone (Rachel Louise Carson; 1907-1964) ar savu “Silent Spring”. Viņa apgalvoja, ka DDT iznīcina arī labos insektus, dara putnu olu čaumalas plānākas un trauslākas - tās aizvien biežāk neizdodas izperēt. Nu un tā kā putniņi vidusmēra planētas iedzīvotāju interesē maz, sekoja stāsts, kā t.s. dusts uzkrājas mugurkaulnieku taukaudos, samazina putnu, zivju, čūsku un plēsēju zīdītāju reprodukciju. DDT koncentrācija to putnu taukos, kas ēd zivis, ir aptuveni 1000 reizes augstāka nekā augēdājiem putniem un 200 līdz 300 tūkstošus reižu augstāka nekā tā koncentrācija ūdenstilpēs, bet uzkrājoties cilvēkos kā barības ķēdes galā esošiem, izraisot aknu vēzi. Mūsdienās jebkurš kaut cik lasītprotošs cilvēks šo burtu salikumu - DDT, - ir dzirdējis un zina, ka tā ir baisa inde; aksioma, kas netiek apspriesta.

Medijos sākās īsta masu histērija, kuru pārņēma savā arsenālā arī politiķi, kā rezultātā DDT kā kancerogēns tika aizliegts. Pat tajās zemēs, kur ļaudis turpināja mirt no malārijas starptautisko vides organizāciju spiediena dēļ preparātu aizliedza. Piemēram, tā bija Šrilankā (Ceilona). Vienā pašā 1948. gadā tur saslima 2 800 000 cilvēku, no kuriem mira 7 300. 1963. gadā, pateicoties DDT pielietošanai, Šrilankā saslima vien 17 cilvēku, kuri visi izdzīvoja. Nākamajā gadā Šrilankas valdība aizliedza apkarot malārijas odus ar DDT – jau pēc 3 gadiem reģistrēja 500 000 saslimušo. Pusgadsimta laikā kopš “Silent Spring” iznākšanas malārija ir nonāvējusi aptuveni 50 000 000 cilvēku… Mūsdienās ar malāriju visā pasaulē ik gadu saslimst 300-500 miljoni cilvēku, no kuriem 1,5-3 miljoni mirst (tā vikipēdijā minēts).

Jau kopš paša sākuma lielākā daļa ķīmiķu, mediķu un biologu vērsās pret Kārsones aizsākto un zaļo kurināto masu histēriju. Neviens neapšaubīja, ka putnu olas kļūst trauslākas, taču norādīja, ka nav nekādu pierādījumu, ka DDT klātbūtne taukaudos kā ietekmētu zīdītāja veselību. Viens no zināmākajiem bija Sanhosē universitātes entomoloģijas profesors Edvards (J. Gordon Edwards; 1919–2004), kurš pasākumos labprāt apēda pa ēdamkarotei DDT, lai demonstrētu tā nekaitīgumu, bet mira 84 gadu vecumā no sirdslēkmes, kāpjot alpīnistu ekspedīcijā Divaida kalnā (Glacier Park). Jāatzīst, ka apstākļos, kad būt “zaļam” bija trendā, tās bija saucēju balsis tuksnesī. Tautai sirdij tuvāka bija Kārsone. Pagājuši 60 gadi, veikti simtiem pētījumu, ir ieguldīti simti miljonu dolāru, lai pierādītu DDT kancerogēnismu, taču nekas vairāk kā “iespējams” tā arī nav konstatēts.

Atšķirībā no politiķiem, zinātnieki savas kļūdas sakostiem zobiem atzīst gan. Taču ekopolitikas spiediena dēļ tas notiek lēnām, soli pa solim – ideoloģija tāpēc ir ideoloģija, ka to nosaka nevis fakti, bet idejas. Pēc 50 propagandas gadiem atzīt, ka DDT nav kaitīgs, ir kā islāmā atļaut ēst cūkgaļu. Tikai 2004. gadā Stockholm Convention on Persistent Organic Pollutants atzina DDT par nekaitīgu, iesakot to tomēr lietot slēgtās telpās tikai cilvēkiem, lai neskartu bitītes. T.i. pa kluso, bez lieka trokšņa no vienīgā efektīvā pretmalārijas līdzekļa tiek novākta stigma.

Bet tiem 50 000 000 ekopropagandas dēļ no malārijas mirušo… tiem gan jau viņā saulē patīkami apzināties, ka nav aizgājuši velti, jo iespējams, gan tikai iespējams (iespējamība nav pierādīta, taču nav arī apgāzta), ka ja DDT nebūtu aizliegts, iespējams, varbūt kāds no viņiem būtu saslimis ar vēzi, mocītos ar lieko svaru vai autismu.

Cilvēkiem piemīt tā indive uzskatīt, ka ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam jāpatīk. Ja tas tā nenotiek, tad skaidrs, ka tiem pārējiem vai nu nav galvā viss kārtībā, vai ir kāds ļaunums, kas tiem liedz pievērsties labajam. Viena no pēdējo desmitgažu pamattēmām ir vaimanas un īgnums, ka bērni un pusaudži labprātāk laiku pavada dzenājot spēlītes datorā vai telefonā, nevis “kā kad mēs augām” (to, ka paši bērnībā labprātāk pavadīja laiku, spēlējot kariņu jaunceltņu drupās, nevis kā viņu vecvecāki, ganos sildot basās kājas govs pļeckā, to sen aizmirsuši). T.i. dod priekšroku “virtuālajai”, nevis “reālajai” dzīvei.

Taču, vai varat minēt kaut vienu tās izslavētās “reālās” priekšrocību? Realitāte ir garlaicīga (patiesi interesantu uzdevumu tajā ir pārāk maz, it sevišķi vecumā, kad to izvēles iespēju ir minimums). Tā ir nomācoša, jo nekādi neļauj izpausties visam potenciālam (gluži vienkārši pietrūkst gūzmas prasmju, kuras cilvēks uzkrāj tikai ar gadiem). Neproduktīva, jo lielākajā daļā gadījumu mēs nezinām, kāds tad būs mūsu ikdienas pūliņu rezultāts. Tajā nedrīkst kļūdīties, tāpēc labāk neko nedarīt, nekā riskēt. Realitāte ir vientulīga, jo tajā mēs sastopam visai maz cilvēku, ar kuriem komunicēt. Atceramies pirmsdatoru ēru, kad paziņu loks bija 1-2 jaunības draugi, ar kuriem sastopās reizi gadā, darba biedri un kāpņu telpas kaimiņi – t.i. nesavācās pat desmit paziņu, ar kuriem “patusēt” (ja tāda vēlme vispār rodas). Tā ir visai garlaicīga, jo rutīnas ir 100x vairāk, nekā izmaiņu, un visai nerealizējama, jo pārāk maz ir kā tāda, ko varam sasniegt.

Savukārt t.s. virtuālajā pasaulē cilvēkam viss ir pretēji, un tieši tāpēc tā ir tik populāra. Tajā varam ne tikai uzvarēt, bet lieliski redzam, ka ar katru soli tuvojamies šai uzvarai. Tajā mums ir vairāki simti paziņu, no kuriem uzzinām ko jaunu vienā mirklī, nevis sastopoties reizi gadā kādos svētkos; jebkurā brīdī varam ko uzvaicāt, apspriest, vai arī norobežoties. Zinām, ko no mums gaida, zinām, kā to sasniegt. Pie tam sasniegt te un tagad – dažu dienu, nedēļu vai mēneša laikā, nevis gadiem darot vienu un to pašu cerībā, ka kāds varbūt pamanīs un novērtēs. Pat lai ievērtētu smuku saulrietu, reālajā dzīvē ir jāsēžas auto un jānobrauc cik tur km līdz jūrjas krastam, pa ceļam kaujoties ar odiem, kaut virtuāli to var veikt pāris minūtēs. Savukārt emocionālais gandarījums ir akurāt tikpat spēcīgs, kā “reālajā” dzīvē.

Un skaidrs, ka tas tīnis ir depresīvs. Tieši tāpat kā bija depresīvs arī akmens laikmetā. Taču šodien pat vēl vairāk, jo tiek atrauts no pasaules, kurā ir jaunumi, klačas, asaras un ciešanas, simtiem draudziņu, paziņu un ienaidnieku, bulingošana un mīla, lai vientulībā monotoni skrietu krosu, jo ja skries desmit gadus, tad tiks valsts izlasē. Kāpēc 12gadniekam to darīt, ja viņam ir skaidrs, ka 18 gados dzīve beidzas, bet pēc tam ir miglā tīta pirmspensijas eksistence? T.i. klusums, vientulība un depresija viņam nāk tieši no “reālās”, nevis “virtuālās” pasaules.

Taču garā veciem ļaudīm raksturīgs paštaisnums: ja kas patīk viņiem, tad arī pārējiem tam tāpat jāpatīk. Ja kāds iemēkšķas, ka varbūt ir citādi, tad šo jānokancelē, lai netraucē ticēt. Dažās zemēs par krimināllikmā ir pants “par ticīgo jūtu aizskaršanu”. Citās pietiek pasūdzēties FB botam, ka komentārs “neatbilst kopienas standartiem”.

Nejauši atklāju interesantu seriālu “The Chair” par humanitāro zinātņu fakultātes dzīvi… Nejauši tāpēc, ka Netflix produkcija tik ļoti orientēta uz lumpenizētiem tīņiem, ka ja tur gadās kas tāds, kas šķiet skatāms arī sirmiem provinces paviāniem, tad tas šķiet brīnums.



It kā viss vienās vienīgās klišejās: rektors, kurš tikai vēlas piesaistīt naudu, t.i. studentus, un pavētīt Augeja staļļus līdzekļu ietaupīšanai (tb atlaist pārīti pensijas vecuma profesoru). Tad konformiste dekāne, kurai vairāk rūp savs krēsls un melnās draudzenes ievilkšana štatā. Juriste bez kādas sajēgas jurisprudencē, toties ar ierakstu CV par bēgļu bērnu aprūpi. Fōnā karikatūriski sirmie pasniedzēji, kas ko vāvuļo par iedziļināšanos, paralēli ar nagiem un zobiem turoties pie savām vietām un pārliecībām, kā arī pūlis studentu, kurus akurāt zinātne un pētīšana interesē vismazāk. Jo pat ezītim skaidrs, ka tēma “sekss romānos” ar repošanu ir krietni interesantāka par 14. gs. eifēmismu pārmantojamību 21. gs. literārajā valodā. Bet uz augstskolu tak studēt dodas saņemt diplomu, un cilvēks vēlas, lai šie jaukie gadi tiktu pavadīti interesanti. Taču nevajag uzreiz noticēt vecajiem perdeļiem, kurus seriālā laikmetīgums slauka vēstures mēslainē. Arī šamo 30 gadus seni kursi a la “Melvila daiļrades saknes”, “Emīlija Dikinsone kā maskulinitātes upuris” vai “Audējas tēls Čosera tekstā” (genderisms nebūt nav nekas jauns) no zinātnes tikpat tāli kā sivēni no Marsa. Pedagoģiskās padomes sēdes tikpat auglīgas kā kolchoza valdes sapulces, apspriežot piecgades plānu izpildes grūtības un citējot plēnuma lēmumus.

Dinamiku piešķir koķeta narcisista, neveiksminieka alkoholiķa nedienas, kuram šķiet, ka neveicas nevis tāpēc, ka ir āpsis pēc definīcijas, bet tāpēc, ka ir Beketa eksperts. Nu un, protams, fōns, t.i. studenti, kas ir mūsdienīguma simbols. Intelekta ziņā nav diez ko attīstītāki par infuzorijām, taču pietiek pasniedzējam, stāstot par nacismu, to ilustrēt to ilustrēt ar “sieg” žestu, lai šie atpazītu memu un ģenerētu “darbaļaužu sašutumu” “nacismam nē!”, vāktu parakstus kancelēšanai. Taču tikko kā dekāne palūdz neveiksminieku neskaidrot savu viedokli un metodes žurnālistiem, kuri nav diez ko gudrāki par studentiem, tā auditorija metas pretējā grāvī, vācot parakstus pret “totalitārismu kampusā”. Kā nekā aurot ar plakātu rokā ir daudz interesantāk, nekā mācīties. Un tā šie jaukie sapienspiteki (pat salīdzinot ar viņu klauniem pasniedzējiem) tur bailēs rektorātu un barā kviecot metas virsū jebkuram, kurš neatbilst “progresīvās jaunatnes” memu veidotajiem priekštatiem kā jābūt.

Un it kā jā, visas sešas sērijas caurvij tā blmgender tēma, taču tik ļoti pārspīlēti, ka jau kļūst par kritiska sarkasma pilnu farsu. “uz jautājumu “Ar ko jums asociējas kapteiņa Ahava tēls?” skan universālā atbilde: “Ar baltās rases pārākuma ideju!” Nezinu, vai režisors tā domājis, taču man sajūta līdzīga, kā skatoties “Kindzadza” – it kā viss ideoloģijas noteiktajos rāmjos, bet patiesībā ņirgāšanās par tiem. Šķiet, ka līdzīgi kā savulaik PSRS, arī mūsdienās sāk atdzimt necenzūras gados zudusī dubultvalodas māksla paņirgāties par sistēmu “caur puķēm”.

Tālā 108. gada 28. decembrī cienījamais Romas pilsonis Publijs Kornēlijs Takits domīgs sēdēja pie pergamenta loksnēm nokrauta galda. Pa laikam atrāvās, lai ielūkotos saimniecības grāmatā.
- Ahā, Aulus Pomponiuss… 100 dināriji. Vēl joprojām nav atdevis, nekaunīgi smīn, mani sastopot… tātad “Tajā pašā gadā dzimis plebejs Aulus Pomponiuss, viens no derdzīgākajiem un blēdīgākajiem sava laika ļaudīm, apkaunojis savas ģimenes vārdu ar ieslīgšanu korupcijā un pretdabisku miesaskāri…” Tālāk – Sekstus Kvinktiuss, 50 dināriji, jau trīs reizes ignorējis parāda atmaksas termiņu… tātad “Romā uzzināja, ka Kvintus Kvinktiuss, Seksta Kvinktiusa tēvs, piesavinājies umbru, picēnu un lukānu nodevu naudu, taču pat stājies Senāta priekšā, noliedza savu vainu, kaut tai bija desmitiem liecinieku…” Ā, te lūk viņš – Publijs Kubrikānijs Kvadrātuss! 200 dināriji, parādu neatzīst, draud ar apsūdzību jēzuismā… tātad “visslavenākā Suburas kvartāla mauka apprecējās ar deklasējušos Kubrikāniju Kvadrātusu un dzemdēja tam dēlu Publiusu no nezināma vīrieša…”
Palēnām megadarbs “Historiae” tuvojās noslēgumam…

Augusts Bīlenšteins, atceroties mācības Pfortas karaliskajā skolā:
“Pēc mūsu mācību metodes mēs visu galveno paši uztvērām no skolotāja un nebijām spiesti kļūt par autodidaktiem, no kuriem slinkais skolotājs tikai atprasa, ko nabaga jauneklis pats uz savu roku un bez saprašanas sagrābstījis.”

Via: Bīlenšteins A. Kāda laimīga dzīve. – Rīgas multimediju centrs: Rīga, 1995., 44. lpp.

Pa ilgiem laikiem ielogojoties Cibā un uzmetot skatu kopējai listei - http://klab.lv/stats/latest.bml -, pārņem nepārvarams spāņu kauns...