Par situāciju kopumā - manis pēc, pat ja bezbērnu jaunietis no vakarskolas ar skūtu galvu un baltām šņorēm zābakos, ar tekstu, "Ak, tu krievu cūka!", būtu gājis tam "LU spīdeklim" purnu sist, nekāda šaušana nav bijusi pieļaujama. Cietumsods bez jebkādiem stāstiem par pašaizsardzību, vai "aiz neuzmanības'. Aiz neuzmanības mazi bērni un marasma nomocīti pensionāri mēdz iedzert etiķa esenci, kādēļ tā Eiropā ir aizliegta, tādēļ, ja tev kabatā ir pielādēts ierocis, tad viņš tur nekādi nevarēja nonākt aiz neuzmanības.

Un par ieročiem kā tādiem - nu nespēju es saprast, kāds varētu būt iemesls ļaut privātpersonām iegādāties ieroci, par atļauju viņu nēsāt vispār nerunājot. Psiholoģiskas pārbaudes? Kā būtu ar šādu? Ja tev ir ienākusi prātā doma, ka tev vajag ieroci, tātad tev noteikti tādu nedrīkst dot! Ja nu kāds mēģinās meklēt pretargumentus - kriminogēnās situācijas pasliktināšanās, slikts rajons vai bīstami kaimiņi, tad es teiktu, ka vienīgā situācija, kas manā prātā varētu radīt kādu šaubu ēnu, ir fakts, ka cilvēks dzīvo "dirsā pa kreizi" meža vidū vismaz 5 km no civilizācijas. Un arī tad pilns apmācības kurss ar praksi, līdzīgi kā autoskolā, kas šo šaujamieroci tuvinātu aizsardzības ieroča statusam, nevis par vienu letāli bīstamu objektu konfliktā iesaistīto vidū. Vienvārdsakot, vēlmi iegādāties šaujamieroci es klasificētu kā emocionālu problēmu, ar vai bez diagnozes. Esmu redzējis krievu armiju, mūsu dārgos zemessargus, gan padzīvojis nosacīti meža vidū deviņdesmito sākumā, tāpēc esmu diezgan pārliecināts par savu nostāju šinī jautājumā.

Savukārt, ja dūša tiešām ir jālāpa ar tehniskiem palīglīdzekļiem, tad es teikšu, ka šaujamierocis nekādi mūsdienās nevar tikt uzskatīts par pašaizsardzības līdzekli. Kaut vai filozofiski, ja gribat. Šaujamierocis ir uzbrukuma ierocis ar vienu vienīgi mērķi - nogalināt. Un visi argumenti, ka nogalināt var arī ar plastmasas dakšiņu, ir bulšits, jo neesmu ne manījis, ne dzirdējis, ka kāds ar savu šaujamo būtu mēģinājis apmaisīt makaronus, iesist naglu, vai salabot televizoru. Dažādu valstu policijas, un pat atsevišķos gadījumos armijas, strādā pie neletālo uzbrukuma ieroču izstrādes un attīstības, tādēļ vēl jo vairāk aizsardzībai jāizmanto viegli lietojami, neletāli un efektīvi neitralizēšanas līdzekļi. Piemēram, elektrošoks. Ja kautiņā tiek ienests tāds rīks, tad sliktākais, kas var notikt, jūs paši tiksit apdullināti. Kas gan, visdrīzāk, notiktu šā vai tā. Pret nazi gluži vienkārši var nepaspēt izdarīt visu, lai izmantotu šaujamo. Pret šaujamo, var nepaspēt pat izvilkt savu "aizradzības ieroci".