Labi, pieņemu, varbūt man ir kļūdaini priekštati par mūsu likumiem. Kopš ar tiem ir bijusi saskare ir sajūta, ka bez augstākās juridiskās izglītības nekad īsti nevari būt drošs, kurā brīdī tu kaut ko pārkāp, nedz par to, ka kāds kādā brīdī kaut ko nepārkāpj attiecībā pret tevi. Pati valsts un ierēdniecība jau pirmām kārtām :)

Bet mana doma, te bija par to, ka šāvējs nēsājot ieroci bija domājis tikai par ieroča nēsāšanas likumīgo aspektu. Nevis par to, kā pareizi ar to rīkoties. Viņš zināja, ka viņam ir tiesības uz ieroci un ka viņam ir tiesības aizstāvēties.

Viņš nezināja, ka konflikta situācijā "pēc loģikas un veselā saprāta", pirmām kārtām labāk ir izvairīties no konflikta situācijas, uzvesties pieklājīgi sabiedriskā vietā, otrām kārtām, ja viņš tiek pakļauts agresijai, tad sabiedriskā vietā pašaizsardzībai labāk paļauties uz citu likumpaklausīgo cilvēku atbalstu un apsardzi, nevis neadekvāti izmantot ieroci.

Normāli ir tā, ka ja cilvēkam ir ierocis, viņš nevis sāk domāt, kad tad nu viņu beidzot vilkt ārā un pielietot, bet gan apzinās ka uz viņu šobrīd gulstas paaugstināta atbildība, ka jāizvairas no konflikta situācijām kurās būtu nepieciešamība likt lietā ieroci, jo risks ir ne tikai tevis paša veselībai un dzīvībai, bet arī citu dzīvības var tikt apdraudētas, piemēram, ja ierocis nokļūs noziedzinieka rokās.

Nezinu, gan vai likumdošana ir vienisprātis ar manu pārliecību, šinī jautājumā.