Asking for a friend... nē, bet man šķiet, ka šis termins bieži tiek nepareizi interpretēts. Un reizēm man šķiet, ka es saprotu tā nozīmi, tad ir kāda saruna, kurā es sāku apšaubīt savu izpratni par to, tad ir brīži, ka es sāku apšaubīt savas šaubas. Līdz ar to mani drusku sāka interesēt dažādās interpretācijas par empātiju. And maybe you want to share your point of view?
spēja izjust cita cilvēka jūtas un tas ir spektrā no "sēžu, neko nedaru, apsēžas tramvajā blakus bēdīgs cilvēks un man ir depresija uz visu dienu" līdz "pēc tam, kad man divas stundas skaidro, kas notika holokausta laikā, es saprotu, ka ebrejiem bija raizes un trauksme, līdzīgi kā man tad, kad jāiet pie zobārsta tīrīt kanālu"
Man šķiet, ka diezgan centrāls empātijas elements ir spēja uz brīdi iepauzēt savu egocentrismu (kas mums visiem piemīt) un tādējādi pācelt cita cilvēka jūtas uz sevi.
vai ne, es arī labu laiku domāju, ka tā ir. līdz kādā semināru, kur mums bija lasāmais teksts par holokaustu, kāda dāma uz to reaģēja ar "es esmu tik jūtīgs cilvēks, ka es nevarēju to tekstu palasīt... man kļuva slikti, fiziski slikti, es burtiski izjutu visu, kas tur notiek... un tad nu, pasniedzēj, man ir jautājums, kāpēc man tas viss bija jālasa? kāpēc man viņu dēļ tā jācieš?!"
nu viņa jau izdara pretēju. palaiž egocentrismu pilnā jaudā, paģērot, ka otra pārdzīvojumi reāli dara pāri viņai, un piemirstot par jebkādu citu šo pārdzīvojumu...emmm... efektiem.
nē, nu, vairāk par to, ka empātija nav atbilde visam. t.i., cilvēks var nejust empātiju un darīt pareizo lietu, un cilvēks var just empātiju, bet izturēties kā pilnīgs kretīns, uzskatot, ka ar to, ka JŪT, pilnībā pietiek un pāri paliek.
manā totāli bezsirdīgajā esībā un personīgajos, tikai personīgajos novērojumos tā, ka tie cilvēki, kas uzskata, ka ar JUŠANU pilnībā pietiek un vēl pāri paliek, ir tie, kas visbiežāk šo vārdu (empātija) lieto vietā, bet pārāk bieži arī nevietā. un tas pēdējais man, aukstajam robotam (es čist tikai par sevi te), liek apjukt par vārda nozīmi.
Hm, hm. Ok, es te vnk uzrakstīšu pirmo, kas man ienāca prātā, izlasot šo atstāstu: smalkā robeža starp "iedomāties sevi cita cilvēka vietā un tādēļ pārdzīvot (par sevi)" vs. "projicēt uz sevi, izdzīvot cita cilvēka jūtas un tādēļ pārdzīvot (par otru)".
un šeit jautājums, vai empātija likumsakarīgi nozīmē līdzjūtību. Es vairāk sliecos uz to, ka empātija ir (nezinu – iespējams, tikai fizioloģisks) process, kas liek projicēt uz sevi otra emocijas un izjust sevi otra ādā, bet tas ne obligāti nozīmē atkāpšanos no egocentrisma - ir iespējams justies kā otrs jūtas, bet nebūt otra “žēl” . Lai izslēgtos egocentrisms, nepieciešama līdzjūtība, kas jau ir psiholoģiski vai intelektuāli motivēta reakcija. It kā šķiet, ka jušanās, kā otrs jūtas, neizbēgami noved pie līdzjūtības, bet tas nav obligāti.
un ka, piemēram, varētu būt arī līdzjūtība, totāli nesaprotot, kā tā var būt (nu, piemēram, ja man ir draugs, kas slimo ar tokisko maskulinitāti smagā formā, es reāli nespēju empatizēt, jo v golove ņe skladivajetsja, bet es varu saprast, ka viņš no tā cieš un kindof just līdzi?)
un tas ir spektrā no "sēžu, neko nedaru, apsēžas tramvajā blakus bēdīgs cilvēks un man ir depresija uz visu dienu" līdz "pēc tam, kad man divas stundas skaidro, kas notika holokausta laikā, es saprotu, ka ebrejiem bija raizes un trauksme, līdzīgi kā man tad, kad jāiet pie zobārsta tīrīt kanālu"