| Ā, jā, ar visām sapulcēm, epastiem un zvaniem, gandrīz aizmirsu pasūdzēties par savām grūtajām velorasta ikdienas gaitām. Kamēr internātu bruņinieki taisa antivelosipēdistu feisīša lapas, mēs turpinām mīt pedāļus arī temperatūrā ap nulli, un nedot sūdu. Un, sāk izskatīties, ka mans ikdienas maršruts sāk kļūt arvien bīstamāks.
Pagājušajā piektdienā man piesējās viens "gājējs". Paiet viņš vēl bija spējīgs, bet konkrētajā situācijā viņš sevi uzskatīja par gājēju arī stāvot uz vietas pieturā. Nu, kopš Valdemāra veloceliņa sākumā ir sačakarēti luksofora signāli (nu, tiem, kas pārvietojas mazliet ātrāk par gājēju, drošvien, tas ir uzlabojums), esmu sācis improvizēt. Ja lietas iegrozās tā, ka man vispirms ir iespēja tikt Valdemāra ielas otrā pusē, dodos uz veloceliņu. Ja ne, pāri Valdemāra ielai nebraucu, jo darbs jau tā pat ir šinī pusē, jo tādā ātrumā ar kādu var braukt, lai neizmantotu iespēju braukt pie sarkanā, starpības nav nekādas. Kas vienā pusēm staigā gājēji, kas otrā. Nu un tad piektdienas vakarā sev aiz muguras izdzirdēju balsis. Apstājos, piekritu ar cilvēku parunāties. Figurēja tādi apzīmējumi kā "pidari", "sen sisti neesat" un "es tevi tūlīt zem trolejbusa pagrūdīšu". Uz jautājumu, kā tieši es cilvēku esmu uz ietves traucējis, viņš arī godīgi atbildēja: "Da, jūs man vienkārši besījat!" Nu, vārds pa vārdam, kunga dūša norima. Uzklausīju ierosinājumu braukt vienmēr pa veloceliņu, iepazīties ar ceļu satiksmes noteikumiem un sāpi par Lāčplēša ielu. Jautājumā par ceļu satiksmes noteikumiem man bija tieši tāds pats atbildes ierosinājums, bet, par cik normatīvo aktu nevienam līdzi nebija, katrs palikām pie sava viedokļa. Didaktikā momenta, drošvien, nebija, bet kopumā šķīrāmies kā draugi.
Savukārt svēto govju jautājumā, šodien atkal mani gribēja notriekt. Ceru tur nav korelācijas starp skvoša dienām, un mēģinājumiem mani notriekt. Tas, ka ir tādi autovadītāji bembjos ar tumšiem stikliem, kam par katru cenu mani ir jāapdzen, lai burtiski pirms manis apstātos, pie tā es esmu pieradis. Šaura piere, viena rieva, pimpis durvīs iespiests. Viņi arī auto uz ietves tur, kas vienā vietā apgrūtina pagriezienu ap mājas stūri, un sagādā papildus emocijas gājējiem, kas šausmīgi baidās no mana ķengursitamā. Šorīt bija dāmīte zaļā burbulī, kurai šķita, ka es par lēnu braucu (vispār jau zīme 30, jo tur cilvēki bērnus ved uz kaut kādu izglītošanas iestādi). Apdzina, apstājās. Bembisti, jāatzīst, vismaz pagriezienus rāda. Nu, apstājās, apstājās, ne tādas vien duras esam redzējuši. Vai tu brauc ar auto, vai ar velo, risinājums acīm redzams - apbraukt. Un tikko es sāku veikt šo manevru, madāma sāk griezties pa kreisi. Kreisos pagriezienus, protams, mēs ceturtdienās nerādām, spoguļos neskatāmies, smadzenes (nu, it kā jau virsū no muguras neuzbrauca, tad jau laikam mani pirms tam redzēja) nelietojam. Nu, būtu es ar auto, madāmai būtu sadauzīta mašīna, iespējams, lauztas ribas, moš smadzeņtrīce. A tā, ne gluži ar plānoto trajektoriju, tomēr izdevās izvairīties no kontakta ar viņas tērauda miskasti.
Lūk, kamēr citi internātos mēģina noskaidrot, kurš pilsētā ir lielākais kretīns, garā vājie turpina piedalīties satiksmē un nedot sūdu, jo visi apkārtējie ir mazi nevienam nevajadzīgi sūdi. Drošvien taisnība uzvarēs tad, kad es ar visu ciskudrili kaut kur aizlidošu pa gaisu, jo, "jūs visi man besījat", vai kāds būs izdomājis braukt kunga dūšā. |