Tikai brīnos, ka pats autors ne pušplestu vārdu nereklamē un nevienu PR aģentūru nav noalgojis, bet vienkārši ielicis savā mājas lapā un dzīvo tālāk: Roze M. "Rozes laiks".

150 000 gadus, kopš homo sapiens kā noformējusies suga šiverējas pa zemeslodes virsmu, kinderi, kuri nosvilināja kaimiņu šķūnīti, izrija visus cilts konfekšu krājumus, pārnesa no skolas semestra liecību ar treknu divnieku (5 ballu sistēmā) vai nočiepa mātei no maka piecīti savas brīvības iespēju palielināšanai, atvase dabūja pērienu. Atkarībā no vides, nodarījuma un kindera lieluma, arī pērienu gradācija variēja aš no slepkavības līdz simboliskam pliķim pa pēcpusi. Nervozāki ļautiņi, runājot par miesassodiem, visbiežāk piesauc to briesmīgāko, lai gan šādi ekscesi nav bijuši vispārpieņemti nevienā kultūrā nevienā laikā. Bet bērza žagari vismaz vidējos platuma grādos izsenis bijuši sākumpedagoģijas pamats. Gan Aleksandrs Lielais, gan Sv.Augustīns, Ričards Lauvassirds, Napoleons Bonoparte, Kārlis Ulmanis, Alberts Einšteins, un pat jaukā Marija Sklodovska Kiri bērnībā ir dabūjuši pa pakaļu par smagākām blēņām. Un neko - cilvēce vairojas un būvē savu civilizācijas Bābeles torni.

Taču nesen viss mainījās: pirms pārdesmit gadiem kāds pulciņš vecavu, kas savu dzīvi bija veltījušas pedagoģijai (acīmredzot nekā cita, kam veltīt, šīm nebija) izdomāja, ka bērnus pērt un pat bārt nedrīkst, jo tas tur traumējot šamo psihi tā, ka viņi izaugšot tādi paši kā cilvēki līdz šim (skat. uzskaitītos). Visai precīzi šo nostāju pauž PII „Zīlīte” vadītāja Orbidāne A. rakstiņā "Bērnība un ģimene – dzīves mājas pamats" (Viesītes vēstis. 2006. Nr. 8 (48), 8. lpp.): "Manā skatījumā miesassodi vispār nav pieļaujami. Tie nekad neko nevar vairs vērst par labu, tikai sabojāt vēl vairāk. Turklāt tādā veidā tiek bojāts arī bērnu raksturs – viņi kļūst ļauni, spītīgi, atriebīgi un rupji, jo šāda veida sods pazemo un degradē bērnu kā personību.Turklāt miesas sods mazina vainas apziņu – bērns uzskata, ka jau ir pietiekami sodīts, izmantojot pēršanu vai iepļaukāšanu, un viņam vairāk par notikušo nav jādomā. Līdz ar to viss ir beidzies. Sirdsapziņa ir mierīga. Tā kā šāda soda dēļ rodas arī nepakļāvība, bērns konstatē, ka nebija jau nemaz tik sāpīgi un to visu vajadzības gadījumā var paciest arī citreiz. Tādējādi tiek iznīcināta vainas apziņa, kas ir pozitīvs faktors, jo nepieciešama sirdsapziņas veidošanā un saglabāšanā. Ja bērns izjūt vainas apziņu, tad ir skaidrs, ka viņam veidojas sirdsapziņa, kas regulēs bērna uzvedību. Traģisks sodu sistēmas rezultāts ir identificēšanās ar sodītāju, kad bērns iztēlojas sevi sodītāja vietā. Pieaudzis viņš atceras savu bērnību un ar saviem bērniem apietas tieši tāpat kā viņa vecāki. Mācīsim bērniem izjust piedošanu, un to mēs varam darīt, piedodot situācijā, kad bērns no sirds un patiesi ir nožēlojis savu kļūdu."

( ... tālāk ... )