Ja mēs runājam par monogāmiju kā par sajūtu, ka kāds kādam pieder, nevis sajūtu, kā par divu cilvēku nerakstītu vienošanos, tad mani vairāk interesē jautājums, kad ir radusies sajūta par privātīpašumu, nevis tas, ka vērotājs no malas kaut kādās attiecībās spēj saskatīt barteri. Un konflikts pats par sevi vēl nav rādītājs, ka figurē ekonomiski iemesli. Ja es apvainojos par to, ka kolēģis mani šodien nav pasveicinājis, nez vai var teikt, ka man ir sajūta, ka man pieder viņa ikrīta sveiciens, un šīs ir ekonomiskas attiecības. Vismaz jau nu sajūtu līmenī noteikti, lai ko teiktu no malas vērotājs.

Bet par "ko mums darīt tālāk" tu droši vari dalīties savās pārdomās. Mēs ar interesi izlasīsim, apšaubīsim, un darīsim pa savam. Tādēļ jau šis brēciens "vilks aitās" vispār šeit parādījās.

Labi, tā ekonomika paleolītam un mezolītam lai paliek, ne par to šoreiz stāsts. Jā, monogāmija ļoti velk uz privātīpašnieciskumu, tādēļ arī man patīk tā tēze par rožotājsaimniecība -> mantas uzkrāšanās -> privātīpašuma koncepcija -> (iespējams, cita starpā) monogāmija.
Bet tad kāpēc? Es jau iepriekš piedāvāju variantu - tāpēc, ka apziņa par privātīpašumu liek uzdot jautājumu, kas ar to pēc nāves, un arī, piebildīšu, kas no mana privātīpašuma gūst labumu manas dzīves laikā -> kā es varu zināt, ka tie ir mani bērni?
Tev, cik saprotu, tuvāka šķiet tēze par tēviņu vēlmi būt vienīgajam, kas aplec mātītes/rada pēcnācējus, tā? No tā, savukārt, izriet, ka daļējā (sieviešu) monogāmija ir dabiska, instinktīva prasība, vai ne? Taču mēs zinām, ka bonobo, un šī tēze jau vairs nav tik pārliecinoša

"Ko mums darīt tālāk", es tak jau pateicu, pagaidām neko īpaši piebilst man nav ko.

Starp citu, pat ja izdotos noskaidrot "oriģinālo" homo sapiens dzīvesveida modeli, es nedomāju, ka nu mums tagad visiem būtu jāpiekopj tikai tas vienīgais. Es saprotu, ka poligāmijas un poliamorijas aizstāvjiem šis "oriģinālais" ir nepieciešams diskusiju instruments, kad jāaizstāvas pret "tradicionālo vērtību" aizstāvju uzbrukumiem. Bet tik vai tā tas viss īstenībā ir par mūsdienām, ne senajiem cilvēkiem.

Pēdējo rindkopu es nesapratu nemaz.

Savukārt par monogāmijas dabisko izcelsmi es vispār neko neteicu. Ja "iepriekšējo izpausmju adoptācija jauniem apstākļiem" nav gan skaidri, varu mēģināt pārfrāzēt domu. Monogāmija ir dabisko instinktu un jauno ekonomisko apstākļu rezultāts. Jeb matemātiski izsakoties, ja kāds no saskaitāmiem trūkst, nav arī rezultāta.

Savukārt jautājums, kas notiks ar tavu īpašumu pēc nāves, jau ir kompozīta struktūra. Man kaut kas pieder, plus kas notiks ar maniem pēcnācējiem. Un ar pēcnācējiem un dzimumiem ir viena interesanta, bet neapšaubāma lieta. Sievietei, atšķirībā no vīrieša, ar saviem pēcnācējiem viss vienmēr ir skaidrs. Tāpēc būtu slideni automātiski vīriešiem piedēvēt tās pašas emocijas, kas piemīt sievietēm. Vsunul, vinul, i pošol - tā nebūt nav reta un unikāla parādība pat vistradicionālākās sabiedrībās. Šķiet te arī ir tā nesakritība viedokļos, kas ir monogāmijas priekšnosacījumi, jeb saskaitāmie.

Uzrakstīts tak latviski, ko tieši nesaprati?

Nu, tātad - tu par tiem dabiskajiem instinktiem tomēr (vismaz daļēji). Un es tev atbildu - bonobo.
Un visa tēma ir slidena, jo par seksu par pagaidām neizpētītām/neizpētāmām lietām.

Nu, kainda daudz ko nesapratu. Neko nezinu ne par bonobo, man īsti nav skaidrs, kas ir poligāmijas un poliamorijas aizstāvji, kas ir "oriģinālais" instruments kas aizstāv "tradicionālās vērtības", un vispār, uz ko no iepriekš minētā tas tika attiecināts?

Bonobo: http://en.wikipedia.org/wiki/Bonobo

Par pārējiem jautājumiem - kamōn, ...

Tā, ar otro piegājienu šķiet es esmu izlobījis, ka šīm šimpanzēm ir jāapgāž tēze, ka monogāmija ir sieviešu dabīga vajadzība. Attiecīgi otro reizi mēģināšu izstāstīt, ka neko tādu es neesmu apgalvojis.

Vēlreiz no sākuma, jaunie ekonomiskie apstākļi gluži vienkārši nostādīja vīriešus izdevīgākā pozīcijā. Nu, tā, redz, sanāca, ka viņi vienkārši ir lielāki un stiprāki. Tad nu arī viņi izmantoja iespējas īstenot savu vēlmi kontrolēt... vienvārdsakot, to, ko iepriekš kontrolēt viņi nevarēja. Nu un vēl visādu tur apstākļu pēc, jo risks bija palikt ne tikai bez pārtikas, bet tas ir mazliet no citas operas. Un šī vēlme, diezgan droši var apgalvot, pastāvēja arī agrāk, tikai iespējas viņu apmierināt bija citādas. Apmēram arī stāstam beigas. Tālāk jau viss pēc sniega pikas principa, kad cilvēkam sāka parādīties kaut kas vairāk kā māka apstrādāt zemi, ko nodot tām pašām nākamajām paaudzēm.

Atgriežoties pie šimpanzēm, nu velss viņ zin, kas tur notiktu, ja šīs sāktu nodarboties ar lauksaimniecību, un slaktēt viena otru par ražu un vecenām. Es pat īsti nezinu, kurš dzimums tanī sugā vispār ir fiziski stiprāks. Vienīgi puslīdz droši var apgalvot, ka lietu kārtība mainītos. Un vispār, augstāk minētajā prezentācijā ir minētas ne tikai šimpanzes.

Pati pieeja - skaidrojot cilvēkus par piemēriem piesaukt dzīvnieku uzvedību, man liekas mazauglīga, jo tiem pašiem dzīvniekiem ir daudz un dažadi atšķirīgi uzvedības un sociālās struktūras modeļi, un bonobo tam ir ļoti spilgts pierādījums.

Bonobo tēviņi ir stiprāki par mātītēm, taču viņu sabiedrībā valdot matriarhāts ar mātīšu solidarizāciju (bet tai pat laikā ar mātīšu hierarhiju), un pret vairākām mātītēm viens tēviņš neko nespējot iesākt.